Vēlēšanas mēdz dēvēt par demokrātijas skolu. Tās ir galvenais mehānisms tautas suverēnās gribas iemiesošanai publiskās varas institūcijās.
Pasaules valstīs tiek lietotas atšķirīgas likumdošanas , tiesu un izpildvaras pārstāvju izraudzīšanas sistēma .Parlamentu apakšpalātu deputāti ( dažās zemēs arī valstu prezidenti ) tiek ievēlēti tiešās un vispārējās vēlēšanās , turpretī augšpalātu un prezidentu vēlēšanās bieži vien piedalās neliels cilvēku loks , kuri ir saņēmuši tautas pilnvarojumu. Līdzīgā kārtā tautas pārstāvji ( bet ne viss vēlētāju kopums) veido valsts valdību un tieslietu institūcijas .
Precīzi formulēta ir mūsdienu izpratne par demokrātiskām vēlēšanām – tās ir sāncensīgas , pariodiskas, , reprezentatīvas un galīgas vēlēšanas , kuru laikā pilsoņi , kam ir plašas tiesības kritizēt valdību un piedāvāt alternatīvas , izraugās personas , kas pieņems nozīmīgākos valdības lēmumus .
Sīkāk iztirzājot apstākļus , kuru ievērošana ļauj runāt par demokrātiskām un brīvām vēlēšanām , politologi parasti min šādus faktorus:
visiem pilngadīgajiem pilsoņiem ir vēlēšanu tiesības neatkarīgi no rases un ticības;
vēlēšanu biļetens tiek aizpildīts aizklāti un netiek vēlāk labots;
vēlēšanas tiek rīkotas regulāri , iepriekš noteiktā laikā un saskaņā ar likumdošanā noteiktajām normām;
ikvienai sabiedrības grupai ir tiesības veidot politiskas partijas , izvirzīt kandidātus un organizēt priekšvēlēšanu kampaņu;
priekšvēlēšanu kampaņai ir jābūt pietiekami ilgstošai , lai visas partijas un kandidāti varētu izklāstīt savas programmas .Tāpat masu informācijas jābūt līdzvērtīgi pieejamiem ;
partijām un individuālajiem kandidātiem ir aizliegts uzpirkt vēlētājus. Priekšvēlēšanu kampaņas finansēšana ir ierobežota.
Kampaņas un vēlēšanu norisi pārrauga tieši neieinteresēta administrācija. Strīdi un domstarpības tiek izskatīti neatkarīgās institūcijās .
Visas partijas un kandidāti akceptē vēlēšanu oficiālos rezultātus , kas izpaužas varas nodošanā uzvarējušai partijai.…
