Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei - veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā. Viņsaulē tiek turpināts šai saulē iesāktais.
Dieva dienas, Dievaines jeb veļu laiks ir īpašs laiks oktobrī, kad veļi tiek mieloti un godināti. Kurzemē veļi ir saukti arī par iļģiem un pauriem. Vidzemē – par vecajiem, vecīšiem, urgučiem. Vēl – par ēniem un mūžiem.
Ir skaidrojums, ka veļu laiks ir rudens tumšajā laikā, saistot to ar dabas “nomiršanu”, vai arī veļu mielošanu pateicībā par iepriekšējās ražas devumu. Veļu laiku latvieši turējuši par svētāko visā gadā, un tas ildzis no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Bet ne visur. Piemēram, Bērzenē tas sācies deviņas dienas pirms Miķeļiem, Kazdangā – nedēļu pēc tiem, bet Vecumniekos veļu laiku skatījusi no Mārtiņiem. Jādomā, tas bijis atkarīgs no lauku darbu nobeiguma, jo teikts ir arī tā - “veļu laiks sākas, kad zeme nomirst”. Vēl 19. gs. Latvijas novados veļu (senču garu mielošanas dienas) ir bijušas arī citos gadalaikos - Ziemassvētkos, Jaunajā gadā un pat pavasarī. Domājams, ka katra ģimene savus senčus pieminēja citā laikā. Mūsdienās daļa šo svētku elementu pārgājusi uz Mirušo piemiņas dienu atzīmēšanu.
Veļu laikā nevērpa vilnu, nedzina vadžus, ne pirka, nedz pārdeva, lopus iz mājas neveda, un netrokšņoja. Veļu vakarus pavadīja vīrieši un sievietes kopā, vieni otriem mīklas uzdodami un pasakas stāstīdami. Pirmā vakara mājas tēvs un māte nolika veļiem ēdienu kāda atstatā vietā klētī un pirtī. Ja rijā nedzīvoja saime, tad arvien tur tika veļi pamieloti.
…
