Apgaismes reālisma pazīmes traģēdijā „ Fausts”
Spilgti atklājas pozitīvā (Fausta) un negatīvā (Mefistofeļa) tēlojums, bet darbība risinās tā, ka negatīvā tēla raksturs atkarīgs no apstākļiem, tāpēc arī Mefistofelim bija tik daudz lomu „Faustā”. Mefistofelis nemitīgi mainījās.
Dabiskā reliģija- lietuvēna krusts, arī plašie simboli parāda to.
Izglītošanās- Fausts bija gudrs cilvēks, studēja plašas zinātnes, izglītojās. ”Faustā” izskan plašas filozofiskas atziņas par dzīvi- tādā veidā izglītojot lasītāju. Fausta piemērs- tiekties pēc augstiem mērķiem, neapstāties, strādāt ar sevi, attīstīties. „Faustā” saskatīju, ka prāts un zinātne ir autoritāte.
„Fausts” parāda, ka jāpievērš uzmanība arī nejaukai; negatīvai pusei, nevis tikai gaišajam un pozitīvajam. Tāpēc, ka mūsos nemitīgi notiek cīņa ar ļauno. Tāpēc arī Fausts atklāja, ka viņā mīt divas pasaules, kas cīnās. Fausts ir jebkurš no mums, kas meklē dzīves jēgu, cīnās par vietu uz šīs pasaules, spriež un domā, cīnās ar ļauno un pakļaujas iekārei- kas nav vienmēr laba un vēlama.
Subjektīvais vērtējums par „Fausts”
Jebkuru cilvēku, manuprāt, moka jautājums, kāpēc mēs esam uz šīs zemes, kāpēc šeit cīnāmies un beigu beigās vienkārši nomirstam. Mēs visi meklējam dzīves jēgu, tāpat arī Fausts. Bet varbūt Fausts ir pats V. Gēte, kas kā jau filozofs uzdod milzum daudz jautājumu par dzīves jēgu, par labo un ļauno. Neapšaubāmi to ietekmē arī tā laika notikumi Vācijā, kas tā rezultāta atstāj pēdas V Gētes personībā.
Izlasot „Fausta” 1.daļu, radās doma un pārliecība, ka dzīves jēga jāmeklē darbā, manuprāt, vairāk tieši garīgajā darbā ar sevi. Grūti bija lasīt šo V. Gētes darbu, kā iemesls varētu būt tas, ka grāmatā nekas nav jāuztver burtiski, ka Fausts ir jebkurš no mums, kas cenšas atminēt mūžseno mīklu par dzīves jēgu.
…
