Viduslaiki ir Eiropas un Latvijas vēstures periods starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem.
Eiropā to ievadīja Romas impērijas sabrukums 5. gadsimtā, Latvijā - Krusta kari 12. gadsimtā.
Rietumeiropā to noslēdza Eiropas aizjūru ekspansija un Renesanse 15. gadsimtā, Latvijā - Livonijas konfederācijas sabrukums 16. gadsimtā. Līdz ar to Viduslaiki aptver samērā ilgstošu Eiropas vēstures posmu - vairāk nekā tūkstoš gadu. Šajā laika posmā Eiropa sasniegusi dažādas, kvalitatīvi atšķirīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības pakāpes. Tādēļ Viduslaikus pieņemts dalīt vairākos, parasti trijos periodos - Agrīnie viduslaiki (400-700), Vidējie viduslaiki (700-1200), Vēlīnie viduslaiki (1200-1500). Konkrētās šo periodu laika robežas ir nosacītas un dažādos darbos tās var būt arī atšķirīgas.
Officiālais viduslaiku sākums ir 476.gadā ar Rietumromas impērijas bojāeju, bet to beigas ar Amerikas atklāšanu 1492.gadā.
Visu viduslaiku garumā galvenā vara pārsvarā piederēja baznīcai, it īpaši tajos saucamajos tumšajos viduslaikos, pēc kuriem nāca apgaismība.
Pateicoties literatūrai par viduslaiku simbolu kļuva bruņinieks.
Bruņinieku epika lika pamatus eiropeiskajai literatūrai tautas valodā. Tā pārdzīvoja savu laiku, atdzima romantismā un savijās ar nacionālo pašapziņu, tautas tradīciju.
Bruņinieku ideāli bija daudz, bet galvenais bija tas, ka bruņinieks bija domāts kā pozitīvs tēls, vājo aizstāvis, kaut gan ne vienmēr dzīvē notika tāpat, kā tas tika aprakstīts viduslaiku literatūrā.
Cēlākie paraugi nākamajam bruņiniekam bija romānu varoņi: Arturs, Kārlis Lielais, Maķedonijas Aleksandrs, Tristāns u.c. Arī gleznas spēja mudināt uz varonību.…
