1.Sāksim ar valodu. No latīņu valodas tautas varianta, kam dažādās vietās piemita dažādā lokālā nokrāsa, vēlāk izveidojās romāņu valodas: franču, itāliešu, spāņu, portugāļu un citas, kas paplašināja kontaktēšanās iespējas.
2.Līdzās kristiānisma mācībai, kas viduslaiku baznīcā bija valdošā, attīstījās arī cita doktrīna kas bija pretēja askētiskajai un atbilda visu apspiesto un atstumto centieniem pēc nolīdzināšanas.
3.Katoļu baznīcai bija milzīga ietekme uz viduslaiku literatūras sākotnējo attīstību. Virkni agrīnajā periodā ļoti populāru literatūras žanru - reliģiskās himnas, garīgās dziesmas, svēto dzīves aprakstus, Bībeles parafrāzes utt. - izveidoja baznīca. Kristīgā leģenda nodeva viduslaiku dzejai milzīgu starptautisku fondu ar dažādām teiksmām un novelistiskiem motīviem. Taču nevajag pārspīlēt reliģiskā elementa lomu viduslaiku literatūrā. Kā viduslaiku cilvēku plašo masu, tā arī vidusslāņu un pat augstāko šķiru pārstāvju pasaules uzskats nebūt nebija pilns askētisma un domu par viņpasauli. Jau minētais domu un jūtu duālisms ļāva ar baznīcas dogmu savienot kaislīgas dzīvotalkas un mīlestību pret reālo īstenību. Kā iedzīvotāju plašo masu domāšanā pastāvēja divticība, tas nozīme, ka kristīgajai ticībai bija piejaukti vecie, pagāniskie tautas ticējumi, tāpat arī tālaika cilvēku jūtās ar patiesu reliģiozitāti sadzīvoja visdabiskākā un priecīgākā attieksme pret dzīvi. Viduslaiku literatūru kopumā nepavisam nesedz melns plīvurs, tā ir spilgtu krāsu un dzīvesprieka pilna.
4.Cits nozīmīgs faktors, kas ievērojami ietekmēja viduslaiku literatūru, ir antīkā kultūra. Iekarotāji ģermāņi pašā sākumā iznīcināja no antīkās pasaules mantojuma visu, ko vien varēja iznīcināt. Taču ļoti drīz pēc tam galvenokārt baznīcas sāka vākt sagrautā paliekas, kas kļuva paraugs un materiāls jaunas kultūras radīšanai. Tas pierāda to, ka kultūra un līdz ar to arī literatūras attīstība nebija vienaldzīga.…
