Zviedru valdības sākumā Vidzeme atradās ļoti bēdīgā stāvoklī. Vēl pilnīgi neatspirgušai no ilgā Livonijas kara postījumiem tai vajadzēja pārlaist jaunas kara vētras – poļu un zviedru karu. Visā šai laikā zeme bija stipri mainījusi savu agrāko izskatu. Vairākas pilsētas gandrīz pilnīgi nozudušas no zemes virsas (pimēram, Limbažos vēl dzīvoja tikai 8 pilsoņi, Valkā – 3). No pilīm bija atlikuši tikai mūri, bet baznīcas stāvēja bez jumtiem un zvaniem. Lielā puse zemnieku māju bija aizgājušas postā, bet pašu zemnieku lielākā daļa bija apkauti, izmiruši badā un sērgās vai arī aizbēguši. Vēl atlikušajās mājās trūka saimniecības inventāra un mājlopu. Plaši zemes gabali palika gadu desmitiem neapstrādāti un apauga ar krūmiem un mežu. Arī daudz iedzīvotāji bija ilgajos kara gados atradinājušies no kārtīga darba. Tāpēc pirmajos pēckara gados laupīšanas zemē notika ļoti bieži.
Šādos apstākļos zviedru valdībai vajadzēja uzsākt izpostītās Vidzemes dzīves atjaunošanas darbus. Viens no tās pirmajiem uzdevumiem bija – nodibināt kara notikumu saviļņotā zemē mieru, kārtību un drošību. Tā kā līdzšinējās poļu iestādes bija savu darbību izbeigušas, tad vajadzēja veidot jaunus pārvaldes, tiesas un policijas orgānus. Pirmos un svarīgākos soļus šai ziņā spēra jau Vidzemes iekarotājs Gustavs Ādolfs. Ķēniņa tuvākais palīgs Vidzemes lietu kārtošanā bija viņa senākais audzinātājs Jānis Šite (Skytte).
Vidzemes augstākais pārvaldnieks un ķēniņa vietnieks bija ģenerālgubernators. Visā Vidzemē viņš bija augstākais karaspēka priekšnieks, tāpat arī – visu tiesas, policijas un baznīcas iestāžu virspārzinis. Viņa tuvākais palīgs Vidzemē bija Rīgas gubernators. Lai zemi varētu labāk pārvaldīt, Vidzemi sadalīja četros apriņķos, ko pārzināja apriņķa vietnieki jeb priekšnieki. Policijas lietas katrā apriņķī pārzināja kārtības tiesneši. Zviedru valdība ļoti rūpējās par labu ceļu uzturēšanu.…
