Pactum de Quota Litis Eiropas Savienības izpratnē
Galvenais princips, ko Eiropas juristi vēlas aizstāvēt- advokātu neatkarības princips. Darba modelis: advokāts iegulda lietā savas zināšanas un laiku, saņemot pretī samērīgu atlīdzību.
Turklāt, kodeksa 3.3. pants aizliedz advokātam slēgt tā saukto “pactum de quota litis”. Kaut vai, Eiropā pieņemtās ētiskās normas viennozīmīgi aizliedz “veiksmes honorāru”, mēs centīsimies saprast, kāpēc Eiropā pastāv šāds aizliegums.
Šādas jurista, advokāta pakalpojumu apmaksas formas pastāvēšanas priekšnoteikumi sakņojas ekonomikā. Galvenās priekšrocības, kuras tā piedāvā klientiem, ir iespēja nodrošināt piekļuvi kvalificētai juridiskajai palīdzībai. Neveicot nekādus sākotnējos finanšu izdevumus, klients gūst iespēju aizsargāt vai atjaunot savas tiesības. Savukārt juristam veiksmes honorārs kalpo kā savu klientu piesaistīšanas un noturēšanas metode.
Tomēr veiksmes honorāra izmantošana var radīt arī negatīvas gan tiesiska, gan ekonomiska rakstura sekas. Aplūkosim dažus tiesiskos un ētiskos „zemūdens akmeņus”, kas sastopami, izmantojot veiksmes honorāru praktiskajā darbībā.
Pirmkārt, orientēšanās uz rezultātu nonāk pretrunā ar advokāta darbības finanšu principu – ieguldītā darba noteikumu. Saskaņā ar šo principu advokāta honorāra pamatā ir ieguldītais darbs, nevis rezultāts. Advokāta un pilnvarotāja līguma priekšmets ir nevis rezultāts (piemēram, pozitīvs tiesas spriedums lietā), bet gan pati darbība, sniedzot juridisko palīdzību.
Otrkārt, ir sarežģīti nodefinēt jēdzienu „veiksme”. Advokātu var uzskatīt par savus pienākumus pienācīgi izpildījušu, ja viņš ir veicis visas nolīgumā ar klientu minētās darbības. Turklāt pilnvarotāja atteikšanās no tam faktiski sniegto pakalpojumu apmaksas nav pieļaujama. Piemēram, klients atsakās maksāt advokātam honorāru, atsaucoties uz to, ka tiesa ir pilnā apmērā noraidījusi prasību lietā, kurā advokāts ir piedalījies.
Citu, retāk izplatīta viedokļa izpratnē, advokāts ir veiksmīgi pabeidzis tam uzticēto lietu, ja objektīvu iemeslu dēļ advokāts nav spējis sasniegt pozitīvu rezultātu, bet klients ir apmierināts ar viņa darbu un uzskata, ka viss iespējamais ir izdarīts, un tad advokāta darbs, nenoliedzami, ir uzskatāms par veiksmi. Tātad veiksmes novērtējuma pieejas otrais kritērijs ir klienta apmierinātība ar advokāta darbu. …
