Astotā gadsimta beigās kārtējā cilšu pārvietošanās Eiropā bija beigusies. Sāka veidoties cilšu valstis. Bet tad šo samērā mierīgo, saimniecisko un politisko attīstību sāka apdraudēt pāri jūrām atbraukušie laupītāji, slepkavas un dedzinātāji – vikingi. Vārds vikings, domājams, cēlies no skandināvu darbības vārda „vikja”, kas nozīmēja „aiziet prom”, „nošķirties”, un tā skandināvi apzīmēja vīrus, kas uz ilgāku laiku bija atstājuši savu dzimteni, lai dotos karagājienā.
Vikingu dzimtene bija tagadējā Dānija, Norvēģija un Zviedrija. Tie ieradās plakandibena laivās, kuŗu konstrukcija bija piemērota gan okeāna viļņiem, gan arī braukšanai pa jūru līčiem un seklām upēm. Kuģi un laivas bija vikingu galvenie transporta līdzekļi, jo viņu zemes iekļāva jūras un klāja biezi meži, tāpēc ceļošana pa sauszemi bija ļoti apgrūtinoša. Izmantojot plašos Skandināvijas mežus, vikingi būvēja lieliskus kuģus. Kuģis varēja uzņemt 80 karavīrus, kuri gan burāja un airēja, gan devās cīņās. Vikingi būvēja arī laivas, kuras lietoja preču pārvadāšanai. Šajās laivās viņi nokļuva tagadējā Islandē, Grenlandē un pat Kanādas austrumu piekrastē. Pirmie laupītāji nāca no Skandināvijas pussalas fjordiem, ko viņi paši sauca par „vik”, bet Eiropas kontinentā viņus sāka dēvēt par „vikingiem”. No Skandināvijas attālākās zemēs, kur jēdziens „fjords” nebija pazīstams, šos sirotājus sāka dēvēt par normaņiem, kas tulkojumā nozīmē „ziemeļu vīri”. Vēl tagad, piemēram, Ziemeļfrancijā ir novads ar nosaukumu Normandija, ko ap 900. gadu iekaroja vikingi un nodibināja tur savu valsti. Arī vairākās citās zemēs vikingi (normaņi) dibināja savas valstis, piemēram, 1027. gadā Dienviditālijā izveidoto normaņu valsti. Bizantija vikingus sauca par varingiem, bet Krievzemē – par varjagiem.
Būdami labi jūras braucēji un vēl labāki karotāji, viņi laupīja un slepkavoja tagadējās Anglijas, Īrijas, Francijas, Spānijas un Portugāles piekrastē. Vēlāk viņi devās arī uz Vidusjūras zemēm.
Vikingu dzimtenē nebija daudz zemkopībai un lopkopībai derīgas zemes. Viņiem trūka pārtikas un apģērba, toties bija plaši meži un labas dzelzsrūdas atradnes. Šādi apstākļi veicināja domu, ka jābūvē kuģi, jāizgatavo ieroči un jādodas laupīt – vispirms pārtiku un apģērbu, vēlāk – visu, kas varētu noderēt. Vikingiem nebija maiņas preču, tādēļ arī viņi laupīja.
Pagāja divi gadsimti, un vikingi sāka saprast, ka neilgu sirojumu vietā izdevīgāk būtu apmesties jaunajās, bagātajās zemēs uz pastāvīgu dzīvi, tātad, kļūt par šo zemju valdniekiem un sistemātiski ievākt nodevas. Tādēļ ap 1000. gadu līdzšinējie laupītāji pārvērtās par kolonistiem, vienlaikus arī pašā Skandināvijā veidojās cilšu valstis.
Vikingi, kas apdzīvoja tagadējo Zviedrijas dienvidu piekrasti, sevi sauca par „varinger” (tulkojumā tas nozīmē „karavīru vienība”), bet savu dzimteni – par Ros. Senie somi viņus dēvēja par „rutosi” (tulkojumā „airētāji”). Šīs vikingu ciltis laupīja tagadējās Baltijas jūras piekrastē - Žemaitijā un Prūsijā. Dāņi, savukārt, laupīja Kurzemē un Igaunijā.
Vikingu laikmetā iezīmējās vairāki sirojumu virzieni. Norvēģiem bija izdevīgi doties uz Īriju, Skotiju un Angliju, kas bija diezgan bagātas, bet iekšējo cīņu novājinātas zemes. Dāņu vikingu sirojumu galvenais virziens bija Franku valsts. Visas šīs zemes, lai atpirktos no vikingu sirojumiem, sāka maksāt nodevas. Vikingi devās arī uz Spāniju un Vidusjūru. Visu vikingu sapnis bija izlaupīt Romu, bet tas viņiem tomēr neizdevās.
…
