Tomēr arī Makbeta kundze neiztur šo nemitīgo vainas apziņu, viņu tāpat kā viņas vīru sāk mocīt neizturami sirdsapziņas pārmetumi, viņa to visu ilgi nevar izturēt un padodas, izvēloties aiziet no šīs dzīves. Par nožēlu jāsaka, ka pat mīlestība pret sievu un sievas nāve nespēj Makbetam likt atkāpties no iesāktā, un viņš turpina cīnīties, izmantojot visļaunākās metodes, lai panāktu to, ko īsti vēlas. Lai arī pašā lugas sākumā Šekspīrs Makbetu ir attēlojis kā lielisku kareivi, kurš ciena karali, kas liek domāt par šo tēlu tikai visu to labāko, tad tomēr lugas tālākajā gaitā Makbets padodas gan pareģojuma, gan sievas ietekmes dēļ, tomēr es īsti, izlasot šo lugu, nevaru izšķirties par to, vai es attaisnotu Makbetu aiz žēlsirdības par viņa vājo raksturu, vai arī tieši otrādi es viņu noniecinātu ne tikai par viņa pastrādātajiem noziegumiem, bet arī par viņa vājo raksturu.
Nobeigumā par abām šīm Viljama Šekspīra lugām es varu teikt to, ka lai arī pēc savas būtības tās bija diezgan līdzīgas, tomēr es tajās saskatīju lielu atšķirību, jo Hamleta rīcību attaisnot ir diezgan viegli, bet Makbeta rīcība nemaz tā īsti nav attaisnojama. Makbets vislielāko ļaunumu nodarīja sev pats. Šekspīrs lieliski ir atainojis kā varaskāre sabojā cilvēku, kā paša ambīcijas iznīcina, taču galu galā – vienmēr uzvar patiesība. Tas lieliski saskan ar laiku, kurā Šekspīrs ir dzīvojis – renesansi. Tieši renesansē humānisms un taisnīguma nozīme bija neatsverama. Šo abu divu lugu pamatā ir tās īpašības un tās vērtības, kuras ir svarīgas vēl arī mūsdienās, tieši tāpēc bija tik interesanti lasīt, vērot un salīdzināt abas šīs lugas ar mūsdienu cilvēka skatījumu uz dzīvi, tikai par nožēlu jāpiebilst tas, ka mūsdienās tādi cilvēki ir sastopami ļoti bieži, tādi, kuri neapzināti vai apzināti dara otram ļaunu, bet nemaz nenožēlo savu pāridarījumu.
…