Aristoteļa un Roulza uzskati par taisnīgumu, problēmas uzstādījumu un uzskatu argumentācijas salīdzinājums.
Aristotelis
Aristoteļa ētika ir praktiskā ētika. Tās uzdevums ir saprast, kā cilvēks var kļūt krietns un kādā veidā to sasniegt. Lai taptu krietnam ir jāvingrinās tikumā. Aristoteļa prāt cilvēks ir politisks dzīvnieks. Lai tas spētu izdzīvotu ir nepieciešama apkārtējā sabiedrība, jo tajā cilvēks var izpausties savas abas dvēseles daļas – saprātīgo un nesaprātīgo. Pirmā tiecas pēc labā, proti, uz tikumu pilnveidi, bet otrā ir visi afekti un tieksmes, kas cilvēkam piemīt var var piemist tā dzīves. Aristotelis Mācību par tikumiem saprot kā mācību par cilvēka dvēseli, tās īpašībām un spējām, kā arī mācību par cilvēka raksturu.
Ētika būtībā pareizas dzīves ētika polisas ietvaros, jo panākumi polisā jeb politikā saistāmi ar cilvēka krietnumu. Līdz ar to cilvēkam kļūstot krietnam un taisnīgam, tas var sekmīgi un arī veiksmīgi darboties polisas labā, pieņemot krietnus, taisnīgus un saprātīgus lēmumus.
Ētiku ir jāveido tā, lai cilvēks izkopjot savu raksturu kļūtu krietns un tikumīgs. Tiecoties uz augstāko labumu, tam jāsasniedz tikums rīcībās. Rīcības ir saistīts ar pareizu izvēļu zināšanu un izdarīšanu. Esot krietns un taisnīgs pret citiem cilvēks pats kļūst tikumīgs. Lai cilvēks kļūtu tikumīgs un nepadotos netikumam vai tikuma trūkumam, tam ir nepieciešama sabiedrība, kā labā dzīvojot viņš var vingrinātie tikumībā.
Aristotelis taisnīgumu atzīst par rakstura tikumu. Rakstura tikums ir tāds tikums, kas ir saistīts ar baudu un labsajūtu un arī ciešanām un nepatiku. Taisnīgums nav dots no dabas, tas nav iedzimstošs, bet to iemanto ievingrināšanās ceļā. …
