Jebkuram no mums ir skaidrs, ka psiholoģija ir zinātne, kas pēta psihi, tās procesus. Kā jebkurai zinātnei arī psiholoģijai ir savs mērķis, tātad: psihisko parādību izprašana, analizēšana. Intereses par psiholoģiju ir pastāvējuši jau kopš antīkās pasaules laikiem. Senajā Grieķijā atmiņas dievieti Mnemozini uzskatīja par mākslas un zinātnes dievieti, ja uzkrātās zināšanas cilvēks nespētu uzkrāt tām nebūtu nekādas jēgas. Senajos laikos, kad cilvēks neprata rakstīt laba atmiņa bija vienīgā iespēja kā nodot savu uzkrāto pieredzi, informāciju. Tomēr kā liecina fakti, kā zinātne psiholoģija ir radusies 19gs otrajā pusē, kas balstās uz fizioloģijas, filozofijas un fizikas pamatiem. Šajā laika posmā arī rodas psiholoģija tāda, kādu mēs to tagad izprotam, protams, ejot gadiem ir ieviestas savas nianses, virzieni (pastāv gandrīz 30 dažādi virzieni), taču šis laiks ir tas, kad radies pats psiholoģijas kodols. Cilvēku vienmēr ir pastiprinātu interesi izraisījis viss, kas tiek saistīts ar pašu cilvēku, izzinot iekšējos orgānus un visu, ko spēj pats cilvēks, bieži to pat nenojaušot. Neviltota interesi ir izraisījusi, analizēt iekšējo cilvēka būtību uzzinot jaunus vēl neapjaustos faktus, kā izrādās vēl joprojām līdz galam neizzināto iekšējo cilvēka pasauli. Mūsu psihiskie pārdzīvojumi, kuri ierosina nervus uz darbību, kādreiz uzņemto informāciju arī sauc par atmiņu. Nevar noliegt atmiņas lielo nozīmi cilvēka dzīvē, kura ir saistīta ar visām pārējām psihiskām cilvēka norisēm. Mūsu zināšanas par objektu parasti aprobežojas, ka mēs pazīstam šo objektu, bet, tā kā atmiņa ir atkarīga no iegūtajām zināšanām, tad varam teikt, ka atmiņa ir zināšanu primārais veids. Par atmiņu nevar pateikt divos vārdos, tas ir vesels mehānisms, zināšanu uzkrāšanas pamats. Mēs taču ikviens apzināmies, ka nevienu mirkli nepavadām bez tās, pat veicot ikdienā pašas ierastākās lietas, atmiņa mūs pavada visur un ik, vienā solī.