Vitamīnu izpētes sākumi meklējami 20. gds. divdesmitajos gados, līdz mūsdienām ir atklāti vairāki desmiti vielu, ko var pieskaitīt pie vitamīniem, bet vispopulārākie, par kuriem pieņemts runāt saistībā ar cilvēka veselību,-ir aptuveni 15 vitamīni:
Taukos šķīstošie vitamīni - A, Beta karotīns, E, D, K;
Ūdenī šķīstošie vitamīni – B, B, B, Pantotēnskābe, B, Biotīns, PP, Folskābe, C.
Vitamīnus apzīmē ar lielajiem latīņu alfabēta burtiem hronoloģiskā atklāšanas secībā. Tos nosauc arī pēc to ķīmiskās uzbūves un funkcijām organismā.
Vitamīni ir organiski savienojumi, kas nepieciešami vielmaiņas bioķīmiskajās reakcijās un dzīvības procesu regulēšanai organismā. Tie cilvēku organismā vai nu neveidojas nemaz, vai arī tiek sintezēti nepietiekamā daudzumā, tādēļ vitamīni jāuzņem ar uzturlīdzekļiem. Vitamīni mums ir vajadzīgi ļoti mazā daudzumā – miligramos(mg.) un mikrogramos(ug) -, un tiem nav kaloriju vērtības.[1]
Vitamīni organismam nepieciešami augšanai, normālas dzīvības procesu norisei; tie palielina organisma pretestību infekcijām. Vitamīni nedarbojas izolēti, tiem ir visciešākās saites ar citām uzturvielām, arī ar fermentiem un hormoniem. Daudzi vitamīni ir fermentu sastāvdaļas, un tiem ir liela nozīme vielmaiņas norisēs. Uzturam jāsatur visi vitamīni, jo katram no tiem ir sava noteikta specifiska funkcija organismā.
Cilvēka nepieciešamība pēc vitamīniem mainās atkarībā no vecuma, fizioloģiskā stāvokļa un veselības, darba, klimatiskajiem un daudziem citiem apstākļiem. Pie tam tie darbojas optimāli tikai tad, ja pārējās uzturvielas ir nepieciešamā daudzumā. …