Sganarels sludina, cik laba gan ir tabaka, ka bez tās nav cienīgas dzīves, tā pat dvēseles tikumus skolo. Sganarels uzrunā Gusmanu un vaicā par tā kundzes rīcību pēc dona Žuana aizbraukšanas. Izrādās, dons Žuans savaldzinājis Elvīru, bet pēcāk devies tālāk, lai gan tos laulības saites saistījušas. Elvīra dzīvojusi klosterī, bet Žauanam tas neesot traucējis. Sganarels Gustavam teic, ka dons Žuans ir vislielākais nelietis, kādu jebkad zeme redzējusi. Tās, ar kurām viņš apprecējies, nebūtu nosaucamas pat līdz vakaram. Daudz labprātāk viņš kalpotu vellam, nekā viņam, taču turpina to darīt aiz bailēm. Nu jau dons Žuans atkal apstaigājas ap kādu pili, meklējot kādu neiekartotu sirdi.
Dons Žuans uzzina, ar ko Sganarels runājis, taču vēl nesaprot, ka Elvīra arī atbraukusi. Dons atklāj, ka viņa sirdi vairāk Elvīra nesaista. „Lai kā es būtu mīlā aizrāvies ar kādu daiļavu, tomēr manu dvēseli tā nevar saistīt tik cieši, lai es uzturētos netaisni pret pārējām” (domājot citu meiču nepamīlēšanu) /../ Un kad esi savu panācis, tad vairs nav nekas, nedz ko vēlēties, nedz sacīt, viss kaisles jaukums pagaisis. /../ Es tāpat kā Aleksandrs, vēlētos iekarot arī citas zemes. (120) Sganarels spēj tikai pašausmināties. …