Zemes vēsture. Fosīlijas

Tafonomija ir paleontoloģijas nozare, kas pētī fosilizācijas procesus

Organismu pēcnāves pārmaiņas:
pilnīga destrukcija (iznīcināšana);
fosilizācijai labvēlīgos apstākļos: mīksto audu destrukcija (aerobos apst.)
visa organisma saglabāšanās (anoksiskos apst.)
(aerobie apstākļi – vide ar tādu skābekļa saturu, kas pieļauj dzīvnieku elpošanu; par aerobo/anaerobo apstākļu robežu uzskata skābekļa koncentrāciju 0,1 ml l-1 ; anoksiskie apstākļi – bezskābekļa vide)

Fosilizācijas gaitā organisma paliekas ātri noārdās (ko veic plēsēji, mikroorganismi). Labvēlīgos apstākļos tās pārklāj irdeno drupu graudu sanesumi, tādi kā smiltis tuksnesī vai dūņas jūras gultnē. Muskuļu autolīzes (pašsadalīšanās) un baktēriju darbības dēļ mīkstie audi saglabājas reti. Tie var fosilizēties tikai gadījumā, ja agrīnajā stadijā notiek autigēnā mineralizācija ar vielām, kas azvieto mīkstos audus – fosfātiem (piem., Ca3(PO4)2, retāk pirītu (FeS) un karbonātiem (CaCO3). Par piemēru var kalpot amonītu čaulas, kas atrastas Kurzemē Nīgrandes apkaimē; tajās dažkārt saglabājas sifons kā melna pirīta caurulīte, kas dzīvajam gliemim sastāvēja no skrimslim līdzīgiem audiem.
Cietās daļas var tikt apglabātas dzīves/nāves vietā vai transportētas (parasti ūdens straumēs). Transporta laikā atsevišķas skeleta daļas atdalās, kauli vai čaulas tiek fragmentētas. …