Turpinot runāt par Beatrīči, Dantes sapni, kura savā ziņā bijusi mūza un iedvesmas avots, Z. Mauriņa atklāj, ka Beatrīčes nāve, iespējams, glābusi Dantes spozmi. „Viņa nepiederēja tik daudz dzejniekam, kā debesīm, varbūt ka viņas tuvums, viņas pieskāriens būtu sarāvis debešķīgo plīvuri un mirdzumu pārvērtis pelnos.” Ne velti bieži cilvēki saka, ka citur zāle zaļāka – tas, kas mums nav sasniedzams, liekas debešķīgs, taču uzreiz, kā to iegūstam, tas zaudē savu brīnišķīgumu. Arī Imants Ziedonis ir teicis „Jo tas, kas dabūts, it nekur nav liekams, un tas, kas liekams, ir tik nepietiekams.”
Katra soneta priekšā Dante prozas tekstā paskaidrojis, ko vēlas pateikt. Šis darbs „Vita Nuova” varbūt ir vienīgais, kurā prozas un poēzijas savienojums savijās, netraucē viena otrai.
Vēl viena dzīves patiesība izteikta pēc gadījuma, kad Beatrīče pasveicinājusi Danti un viņa dzīve mainījusies – viss, kas līdz šim noticis, kļuvis nenozīmīgs. Katrs no mums tāpat zina, ka mēdz pienākt diena, kad esam savādāki, nekā bijām vakar, nekas īpašs nav noticis, taču esam mainījušies. Diemžēl apkārt esošie cilvēki ne vienmēr spēj to saprast un var gadīties, ka dažs no mūsu dzīves aiziet. Tāpat arī paši bieži apjaušam, ka lietas, ko apbrīnojām vakar, šodien liekas vienaldzīgas un neprasa mūsu ievērību.
Gan „Jaunajā Dzīvē”, gan „Dievišķajā Komēdijā” Dante nevēlas pievērst pagānus īstajai ticībai, viņš tikai „dzied par saviem iekšķīgiem šķīstīšanās ceļiem.”
…