Zinaīdas Lazdas dzejas analīze

5. 6. Valoda ir ļoti tēlaina, tajā ir daudz metaforu, salīdzinājumu, personifikāciju, atskaņu, kā arī sajūtu gleznu. Tas palīdz lasītājam labāk uztvert teksta noskaņu, rada līdzpārdzīvoto, kā arī padara pašu dzeju tēlaināku, saistošāku un lasītājam vairāk baudāmu. Valoda ir ļoti niansēta un pārdomāta, varētu pat teikt izsmalcināta, jo autore ļoti prasmīgi darbojas ar šiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem, paslēpjot zemtekstus, es pieļauju domu, ka tas bija cenzūras dēļ. Valoda arī liecina par to, ka autorei ir bijušas plašas zināšanas vai arī viņa ir vērojusi, pētījusi dabas pasauli un tajā notiekošās pārmaiņas.
Metaforas – „dieva spogulis; zelta svariem; šūpojas ēnas; klusumā izkūst; tumšzaļā sega; mākoņu laivas; zeltainas liepas zied”.
Salīdzinājumi – „te spožs, te it kā apmiglots; pretim nāk kā draugs; visu apņem kā snauda”.
Personifikācijas – „sienāži beidz dziedāt, spārnus trīt; upes mierīgumā saskanīgi spīd; spārni aizmiguši slīd”.
Atskaņas – „cieši-tieši; garā-barā; prieki-lieki; klātu-kātu; augās-spraugās”.
7.Dzejoļos ir ievērota kompozīcija. Piemēram, ja tas ir sākts kā 4 rinde, tas tiek tā arī pabeigts. Ir izņēmumi, taču pārsvarā kompozīcija tiek ievērota. Atskaņas padara dzejas tekstu raitāku un lasītājam interesantāku. Citēju”
„Sēž dadzis pie tā ceļa. Kur es EJU,
Kas kalnā uzvijas, kad locījies pa LEJU”.
8.Laikmeta un autora personiskie nosacījumi ir ietekmējuši teksta rašanos, jo pateicoties laikmetam šī dzeja ir tapusi un autora nosacījumi ir tādi, ka kara laikā Z.Lazda bija pametusi Latviju, līdz ar to dzeja ir rakstīta ārpus dzimtenes, manuprāt, kā veltījums Latvijai.
…