Svētvietas – tās ir īpašas vietas, kur tiek pielūgti kādi dievi vai vietas, kurām ir kāda īpaša aura. Tās ir īpaši enerģētiskas Zemes vietas.
Gan arheoloģiskie materiāli, gan senās hronikas, dažādi svešzemju ceļotāju apraksti un noslēpumiem apvītas teikas vēstī par svētām birzīm, kokiem, kalniem, akmeņiem un avotiem. Senie ļaudis brīnumainu nozīmi bieži piešķīruši tām vietām un augiem, kas ar kaut ko īpašu atšķīrušies no apkārtnes, piemēram, ar apbrīnojamu auglību vai augu dažādību. Svētas tās dara zināšanas un tradīcijas, ko mūsu senči caur tām iemantojuši un kopuši, vēl būdami tā saucamie pagāni – pirms piespiedu kristīšanas, kā arī ticība, ka tur mājo auglības un dzīvības spēks vai arī mīt dabas gari un auglības dievības. Svētnīcas (kulta vietas) bija arī lieli koki (Elkaliepa, Svētozols), meži, kalni (Dieviņkalns) un klintis, gravas, akmeņi un akmens krāvumi, ezeri (Svētezers), upes, avoti (Svētavots), purvi, alas, pļavas. Tāpat par svētvietām uzskatāmas rijas, pirtis un citas vietas, kurās sētas ļaudis godināja un mieloja savus veļus. Reta bija sēta, pie kuras neauga vismaz viens svētais ozols vai liepa. Spriežot pēc dainām, senajiem latviešiem bija arī kopīga svētvieta, un tā bija Daugava - Daugaviņa māmuliņa, Latvijas likteņupe. Daugavu godāja ne vien tās krastu ļaudis, bet arī visi novadi, kas no tās atradās atstatu, jo Daugava netika turēta par parastu upi, bet par kaut ko vairāk.…
