Ikviens pētījuma veicējs savā darbā iziet cauri noteiktām attīstības fāzēm, kas kopā veido noslēgtu ciklu:
darba idejas nobriedināšana un izauklēšana (iepazīšanās ar paveikto noteiktas problēmas izpētē, izvirza hipotēzi)
pētījuma plānošana (konkretizēts saturs, mērķi, uzdevumi. Fāzes beigu posmā izveido detalizētu pētījuma plānojumu ar objektu aprakstu, metodoloģiskajiem aspektiem)
pētījuma īstenošana (veic eksperimentus, novēro pacientus, anketē, izraksta no literatūras tekstiem, meklēšana arhīvos)
iegūto rezultātu analīze (tehniska iegūtā materiāla apstrāde, detalizēta statikas un loģisku datu analīze => secinājumu veikšana => hipotēzes apstiprināšana vai noliegšana)
rezultātu aprakstīšana un publicēšana (zinātniska raksta tapšana, tā ceļš pie lasītājiem. Rezultāti tiek padarīti pieejami atklātībā)
1938./1939.m.g. tika pieņemta definīcija, ka zinātnisks raksts “ir darbs, kurā autors vismaz izpaudis kādu jaunu domu, teicis kādu jaunu vārdu vai arī devis faktisku materiālu, kas varētu noderēt par bāzi un dot ierosinājumu tālākiem pētījumiem”.
Lai arī kādu darbu uzskatītu par zinātnisku, tam jāatbilst vēl trim pazīmēm:
Raksta teksts ir rakstīts zinātniskā stilā;
Raksts noformēts atbilstoši noteiktiem principiem par teksta izkārtojumu, atsauču veidošanu u.c.;
Raksts publicēts zinātniskā žurnālā vai rakstu krājumā.
Ikvienā valodā neizbēgami tiek veicināta tās funkcionālā diferencēšanās. Pēc prof. J.Rozenberga 1978.g, ieteiktās klasifikācijas latv. valodā ir šādi funkcionālie stili:
Lietišķo rakstu stils
Zinātniskās un populārzinātniskās valodas stils
Literārās sarunvalodas stils
Daiļliteratūras valodas stils
Publicistikas stils.…
