Žurnālistikas un sabiedrisko attiecību mijiedarbība

Žurnālists drīzāk priecātos par politiķa stostīšanos, ne pārliecinātību un muļķību sarunāšanu tiešajā ēterā, nevis viendabīgu „produktu” intervēšanai.
Tieši tāpat sūdzas PR speciālisti, ka žurnālistiem nekas vairāk kā negatīvisms, krīze un noziedzība neitnteresē. Ja tēma nav „dzeltena” vai pietiekami skaļa, neviens uz to neatsauksies un pozitīvās ziņas var pat nesūtīt, jo pēc tām nav pieprasījums. Diezgan skarba realitāte, bet tomēr šīs abas, līdztekus pastāvošās, bet dažbrīd karojošās frontes tomēr turpina sadarboties, atrodot labākos un efektīvākos veidus, kā savstarpēji gūt savu labumu no šīs komunikācijas.
Cik cilvēku , tik viedokļu. Ir situācijas, kad žurnālists personīgi pazīst PR speciālistu, kā jau iepriekš minēju, bet ir situācijas, kad PR aģents ziņu sūta medijam, kurā viņš konkrēti un personīgi nepazīst nevienu no žurnālistiem un arī šāda veida savstarpējā komunikācija ir iespējama, neprasot īpašu informācijas ievietošanas piepūli.4
Noslēdzot šo tēmu par mediju un PR savstarpējo mijiedarbību gribu uzsvērt abu nozaru nemitīgo mainību. Par progresu vai regresu katrā situācija var diskutēt. Jautājums ir par turpmāku šo procesu attīstību un savstarpējam attiecībām, dominanci, uzsverot aizvien pieaugušo PR aktivitāšu intensitāti un profesionālismu un vērtību maiņas žurnālistikā. Vai PR „nepāraugs” žurnālistikas neatkarību un vai žurnālistikai pietiks motivācijas būt kompitentai un mērķtiecīgai, nepadodoties masveida spiedienam un vieglākas dzīves kārdinājumam?
…