Mazā, jaukā valstī. Vietā, kur esmu dzimusi - manā dzimtenē. Kur zaļais zelts - meži - vējā čukst tikai vienu vārdu - Latvija.
Čuksti pietauvojas Balstijas jūras krastā. Tie čukst tikai vienu vārdu - Latvija. Vārdi saņem ciet vēju un sauli - tā rodas dziesma. Dziesma - tas ir latviešu balsts grūtos un smagos laikos. Tā aizsargā kā māte savus bērnus. Bērnus, kuriem kāds vienmēr cenšas darīt pāri. Bet tad parādās saule. Tā spīd tik spoži, ka dzintars Baltijas jūras ūdeņos izskatās pēc zelta. Saule, dod man šodien kaut vienu saules staru! Iespūsi manā sirdī un manā pilsētā - Talsos1 Neaizmirsti pasveicināt manus draugus, ģimeni, mājas un skolu! Visu, kas ap mani. Raugos pa logu un skaitu no sava koka pēdējaās lapas. Vēl dažas un varēsim gavilēt par godu Latvijas deviņdesmitajai gadadienai. Tikai neaizmirsti, Latvija, klāt galdu un saukt korus, lai var nākt ciemiņi ciemos! Bet ko tev dāvināt? Puķes, šokolādi kūkas? Nē! Tu vēlies ko īpašu un mīļu - dziesmu, deju, dzejoli, talantu, tīru pagalmu, vai kaut vienu smaidu, kurš sasilda Tevi. Bet ne jau dāvanas ir galvenās. Galvenā ir svētku sajūta, kuru radam mēs paši. Tāpēc būsim visi mīļi, jauki un sakārtoti.
Latvija, esi manas mājas, sirds siltums un mana drišības sajūta! Es dzīvoju, dzīvošu vienmēr savā Latvijā, tā pat kā mūžam neizcelts un neapdraudēts Baltijas jūras dzintara gabals. |
