Es Latvijā!
Latvija, tu esi mana tēvu zeme! Šeit esmu piedzimusi un zinu – šeit vienmēr būs manas mājas. Manas pēdas paliks tavā baltajā atmiņu grāmatā, Latvija! Es kā puķuzirnis apvijos ap tevi, pieķeroties jebkam, kas spēs mani noturēt, tā es esmu Latvijā. Es esmu Latvijā no pavasariem līdz rudeņiem, izdzīvojot vasaras un ziemas. Es esmu saaugusi ar Tevi, Latvija! Vai man tika dota izvēle? Nē, bet es nemaz nevēlētos nebūt šeit un aizmirst vai nezināt šo vietu.
Es Latvijā esmu laimīga. Kāpēc? Varbūt tieši atbildes dēļ uz šo tik vienkāršo un sarežģīto jautājumu. Katru dienu, kad pamostos un paveros caur logu debesīs, es zinu – tās ir Latvijas debesis. Šīs debesis varbūt ir viena no lietām, ko man tiešām neviens nevarēs atņemt. Reizēm tās ir tik gaišas, zilas, tik pilnas cerībām, un tad es jūtos tik laimīga, zinot, ka zem šīm Latvijas zilajām debesīm man vienmēr būs cerība par sevi, par labāku rītdienu. Kas par to, ka naktī satumsīs, vai tāpēc es vairs nejutīšos šeit laimīga? Gluži otrādi, skaidrās naktīs ir tik daudz spožu zvaigžņu! Es nemaz nevaru justies slikti, jo zinu, ka visas šīs mirdzošās podziņas raugās no Latvijas debesīm uz mani un smaida. Es smaidu pretī, un ko tad man citu darīt, ja uz mani skatās ar tik mirdzošu smaidu.
Ak, Latvija, Latvija, būt šeit taču ir pasakaina dāvana, tikai reizēm to nevaru saskatīt aiz ikdienas pelēkās steigas. Varbūt tā pat ir labāk, jo tajos brīžos, kad es attopos, ir tik brīnišķīga pārsteiguma sajūta, saprotot, kāpēc es šeit esmu laimīga. Latvija ir tā vieta, kur man vienmēr būs kāda vieta, ko atklāt vai kāds sapnis, ko piepildīt. Latvija ir lieliska sapņu zeme, jo es šeit varu sapņot kaut atvērtām acīm un dungojot. Man Latvijā nekad nepietrūkst mērķa dzīvot, jo te ir viss un reizē arī ir tik daudz, ko vēl varētu izdarīt. Varu pat teikt – mūžīgo iespēju zeme. Man šķiet, pasaulē nevar būt daudz tādu vietu.
Es Latvijā varbūt neesmu tāda viena, kurai gribas ticēt, ka nāks labāki laiki, un skaistāki būs nākamie gadi, taču man liekas, ka katram latvietim būtu jābūt tādam mazam optimistam sirdī, jo kā gan citādi mēs sagaidīsim tos labos gadus?
Es mīlu šo zemi, jo tā ir tik līdzīga man pašai, un kā gan es varu nemīlēt pati sevi. Es Latvijā mīlu tās spēku izturēt mūs katru atsevišķi un mūs visus kopā. Tādu spēku mums katram Dievs ir devis, taču ne katrs no mums to ir atradis sevī.
Es Latvijā esmu! Es Latvijā biju un būšu tik ilgi, kamēr pukstēs mana un Latvijas sirds vienā ritmā, tik ilgi mēs būsim saistītas vienām saitēm, ne asins saitēm, bet drīzāk jau mīlestības saitēm.
Klinta Barovska, 12. klase.
|
