Es Latvijā!
Es, mēs vai viens vesels? ...Latvijas tauta un valsts, kurā katrs esam nozīmīgs gan kā personība, gan kā individualitāte – ar savu ideju un spēju parādīt sevi labākās puses, ceļot Latvijas tautas būtību. Es dzīvoju, lai sevi pierādītu, ka varu sasniegt to, ko vēlos, un lauztu stūrgalvīgo stereotipu, ka latvietis neko nevar, bet tad uzreiz rodas jautājums, kas tad es esmu par izņēmumu, kur ir tāda vieta, kur to māca? ...Tur jau ir tā lieta, ka vēlmi tiekties pēc mērķa nekur nemāca, to izmāca dzīve un apkārtējie cilvēki, kurus liktenis vai vienkārši nejaušība piespēlējusi šajā vai tajā konkrētajā mirklī, tikai man ir jāiemācās pieņemt pareizo lēmumu. Protams, es sevi nevērtēju objektīvi, bet es ļoti labi saprotu, ka ar pakļaušanos citu viedoklim, nekur tālu netiksi. Šobrīd Latvijā tautas vairākums ir noskaņots pesimistiski, un šī negatīvā īpašība ir ļoti lipīga un ar to ātri var saslimt – atmetot visam ar roku un aizbraucot uz ārzemēm, nepadomājot par tām iespējām, ko pats var izvēlēties – ejot savu ceļu... varbūt, iedvesmojot citus izvēlēties ko līdzīgu. Pat ārzemnieki atzīst, ka Latvija ir perspektīvu zeme, un viņi nesaprot, KĀPĒC latvieši to neizmanto?
Kaut gan šobrīd Latvijā dažādu iemeslu dēļ vērojama ekonomiskā krīze. ...Kas tas ir par paradoksu, ka latvieši brauc prom, lai laimi meklētu, bet ārzemnieki pilnās burās trauc uz Latviju? Atbilde ir vienkārša – latvietis nevēlas uzņemties risku, viņš vēlas jau uz stabila pamata izvērsties..., neviļus tas liek atcerēties, kā tas bija pagātnē, kad mēs bijām pakļauti gan vāciešiem, gan krieviem, jā, viņi bija nežēlīgi vagari, bet tautā līdz ar to pamodās cīņas gars, bet arī tā nebūtu bijis, ja uz brīvību nepamudinātu atsevišķi cilvēki, cilvēki, kas bija gatavi riskēt un būt brīvi – viņi zināja, ko nozīmē dzīvot bez kungiem un to likumiem, bet tautai, jā, tautai bija cīņas gars, bet tā nebija iemācīta dzīvot patstāvīgi, tā bez kundzības ilgi nevarēja un arī tagad nevar. Mūsdienās ir citi laiki, bet ļoti līdzīgs dzīves modelis. ...Latvijā vairs ir tikai daži simti, kas dzīvo neatkarīgi un veido savu dzīvi tādu, kādu to vēlas, nevis tā, kā to uzspiež tautas vairākums.
“Es Latvijā!” - tas ir tik daudz, jo es esmu Latvijas pilsone, tātad es esmu viens no cilvēkiem, ka sevī nes Latvijas tēlu, lai arī tas izklausās dīvaini, bet es uzskatu, ka ir jāmācās uzņēmība un tieksme no ārzemniekiem, nezaudējot savu tautas mentalitāti, viss, kas ir nepieciešams - man ir tikai jāiemācās paskatīties uz sevi, uz tautas bagāto kultūras mantojumu, un jāiznīdē mazvērtības kompleksi. Mums katram ir jāsaprot, ka es esmu tas, kas cels un vairos Latvijas spožumu un neviens cits, citiem tāda Latvija bijusi nebijusi, bet mums, man – visiem tā ir jāpaceļ un jānes ar godu, jo es un jūs veidojam vienu veselumu, vienu daļu no Latvijas! Anda Antone, 11. klase
|
