1992. gadā es piedzimu. Lēnām sāku apzināties visus savus tuvos cilvēkus un mājas. Iepazīt savu apkārtni un dabu. Tā varētu turpināt ilgi, bet, pats galvenais, ir tas, ka, iepazīstot dabu, es iepazīstu un iemīlu savu zemīti, iemīlu Latviju! Kā gan lai neiemīl vietu, kurā tu esi uzaudzis, kurā dzīvo visi tavi tuvie un mīļie cilvēki? Es dzīvoju laukos. Dzīvojot laukos visapkārt ir daba, visapkārt ir dzīvība un skaistums. Es domāju, ka Latvija ir viena no neskartākajām zemēm, kurā vislielākais skaistums ir daba, jo ir viegli izzāģēt mežus, piesārņot ūdeņus un tā visa vietā uzcelt rūpnīcas, bet vai rūpnīcas prece var aizstāt svaigo gaisu un nepiesārņoto dabu? Katrs kociņš aug līdz ar tevi, un tam ir nepieciešams vairāk laika, lai izaugtu, nekā tev ir dots visā tavā mūžā. Tāpēc ir svarīgi saglabāt dzīvību, kura mīt mums visapkārt, lai cilvēki, arī izraujoties no pilsētas dzīves, varētu ieelpot tīru, svaigu gaisu. Protams, ne jau daba ir vienīgais, ko Latvijā var ieraudzīt. Pilsētās katrai ēkai ir savs stāsts, katrai pilsētai ir savs atšķirīgais un kaut kas, ar ko tā ir īpaša. Pagaidām esmu ceļojusi tikai pa Latviju, un var teikt, ka man pat nepietrūkst visa tā, ko citās zemēs piedāvā daudzās mūsu tūrisma firmas.
Tieši pie mums ir baudāma dažādība katrā gadalaikā. Man vienīgi pietrūkst lielo, balto sniega kupenu, kuras tik ļoti atgādina bērnību. Atgriežoties bērnībā, mani vienmēr pārņem tādas siltas sajūtas. Daudziem jau tā liekas, ka kādreiz, jā, tie bija laiki! Tomēr katros laikos jau ir bijušas savas grūtības, ar kurām mēs mācāmies tikt galā.
Lai vai cik grūti arī būtu, Latvija ir un būs vieta, kurā es vēlos dzīvot, strādāt, mīlēt un sagaidīt savas vecumdienas!
Evija Lapsa, 10. klase
|
