Es esmu pļavas pulkstenītes sēkliņa, un es tikko izkritu no sakaltušas manu vecāku kārbiņas. Puķe nomira, pēc kāda laika viņa kļūva par zemi un savienojās ar to, no kurienes viņa radās. Bet šo garšīgo medu vēl ilgi ēdīs bērni ilgos ziemas vakaros. Medu no viņa putekšņu nastiņas, ko salasīja čaklas bites. Es jutos vientulīga, nepasargāta, un kādā mirklī mani pacēla augšā vēss rudens vējiņš, un tā es sāku ceļojumu pa savu valsti – pa savu dzīvi.
Bija rudens – krāsains, sulīgs ar savām spīdošām lapām, skaists gadalaiks. Es lidoju un redzēju šo bezgalīgo valsti ar savdabīgo dabu un dvēseliskiem cilvēkiem. Es redzēju, ka cilvēki vāca ražu, ka viņi visu dienu strādāja, lai pabarotu savas ģimenes. Es sajutu tādu lielu un siltu mīlestību, kad redzēju, ka māmiņa pavadīja savu bērniņu uz lauku skolu, kā noskūpstīja to un ilgi vēl māja ar roku. Es redzēju, ka saimnieces gatavoja smaržīgus ēdienus no viņu lauku un dārzu savāktās ražas.Tie bija tik garšīgi, ka viņu vīri ar prieku slaucīja savas smaidīgās lūpas.
Cik tālu, tālu skrien bezgalīgi lauki ar skaistām puķēm, cik lieli tumši meži ar vareniem kokiem, cik daudz dzīvnieku dzīvo apkārt, cik augsta zāle stiepjas saulei pretim. Tā ir mana zeme, mana mīļa Dzimtene.
Nesa mani vējš dienu un nakti, un redzēju es putnus, kas lidoja uz dienvidiem, un auglīgu zemi, kas baro cilvēkus, un skaistas sievietes un vīrišķīgus vīrus, un meža zvērus, un veco sirmgalvi, kas spēlē kokli, un mēnesi ar apkārt dejošajām zvaigznēm. Un patika man šī valsts, šī atklātā zeme ar tik tīru, neskartu dabu, un šī no dvēseles izrautā skaņa. No dvēseles, kura daudz savā mūžā redzējusi un kura mīl visu, kura mīl savu Dzimteni.
Trešas dienas beigās es nokritu zemē, un sāk līt lietus. Es domāju par visu to, ko es redzēju, dzirdēju un saku uzņemt mitrumu.
Jaunā dienā no paša rīta spīdēja saulīte. Kādā tālajā Latvijas stūrī, tumšajā zemē parādījās mazs dzinums. Drīz tas atklāsies savā skaistumā un vēl viena īpašā un brīnumainā puķe stiepsies saulei pretim, un čaklas bites apputeksnēs šo puķi un sanesīs garšīgu medu. Šo medu vēl ilgi ēdīs bērniņi un vecāki, bet puķe jau būs mirusi un dos dzīvi jaunām puķēm, kuras vēl kā sēkliņas, ceļos un uztvers apkārtējo, kādā dienā izplauks savā Dzimtenē – savā Latvijā, manā Latvijā, tavā Latvijā.
|
