Lai arī Latvijā ir maz iespēju sasniegt lielus mērķus, tā tomēr, manuprāt, ir mana dzimtā zeme, kur es pirmo reizi spēru soļus pretī plašajai pasaulei.
Šeit, manās mājās- Latvijā, es satiku pirmos draugus un ienaidniekus. Draugus, ar kuriem pirmo reizi smējos un raudāju, ar kuriem uzzināju, kas ir īsta draudzība un cieņa pret otru. Ienaidniekus, ar kuriem pirmo reizi sapratu, kas ir vilšanās, skumjas un nodevība. Latvijā pirmo reizi iemīlējos, nenopietni, bet ar sirdi. Sapratu kā ir raudāt kāda dēļ. Sapratu kā ir, kad no sirds pazūd kāds gabaliņš, un tu gribi aizbēgt no sāpēm un neatgriezties nekad. Apkārt liels tukšums...Zūd cerības...Tad tu tomēr atceries visu labo un tevī rodas jaunas cerības un dzīvesprieks, jo nekas vēl nav beidzies. Latvijā zuda un piepildījās sapņi. Cilvēki mainījās. Mainījās draugi un ienaidnieki. Tās bija jaunas atmiņas un jauni piedzīvojumi, ko atstāt sirdij un Tēvzemei. Dzimtenē tik daudz smieklu ir smiets un asaru liets, ka lai kā arī es gribētu pamest Latviju, nespētu to uz ilgu laiku, jo es domāju, ka Latvija ir daļa no manis un manas sirds. Manuprāt, tā bija un būs vienmēr.
Pēc manām domām, lai arī kādi šķēršļi būtu nolikti dzīves ceļā, ceļš vienmēr vedīs uz Latviju, kur vienmēr gaidīs kāds, ar kuru varēs kopā smieties, raudāt un atgriezties atmiņās par pagātni. Es esmu laimīga dzīvojot Latvijā, jo te es vienmēr atradīšu kādu daļu sevis.
|