Manuprāt, katrs vismaz reizi ir sev pajautājis, kas es esmu Latvijai? Nedomājot par to ļoti plašos mērogos, bet gan, kā piederību Latvijai.
Latvijā dzimuši mani vecvecāki, te dzimuši, auguši un skolā mācījušies mani vecāki, te piedzimu es. Vai tas būtu viss, lai uzskatītu, ka Latvija ir mana dzimtene? Kas ir tas spēks, kurš mūs visus saista pie šīs zemes?
Latvijā nav skaitu kalnu, okeānu, ūdenskritumu, vulkānu un citu dabas brīnumu. Latvija ir ļoti maza valsts, tik maza, ka daudzās pasaules malās par tādu zina ļoti maz, mans tēvs ir jūrnieks, un viņš ne reizi vien par to pārliecinājies, būdams tālu no Latvijas. Var rasties doma, ko mīlēt, ar ko lepoties?
Bet mana dzimtene sākas ar ģimeni, Saldu, bērnības pagalmu, bērnudārzu, skolu, vārdu sakot, ar to, ko pazīstu un mīlu, kas manī viesa un vieš drošību. Un ja tā ir, mans pienākums atbildēt ar to pašu – cienīt un mīlēt savu valsti. Pienākumi pret savu valsti ir noteikti valsts satversmē, tie obligāti katram pilsonim – tas nu nav apspriežami. Bet es šoreiz ne par to.
Es par to, ka Latvija ir ļoti skaista zeme. Ik pavasari šeit upju līčus piesmaržo ievziedu kupenas, zaļo lauki un zeltā vizuļo pieneņu pļavas, zied ābeles un ķirši, balto bērzu birzis, šalc ozoli, dzied putni un lepni pastaigājas stārķi; vasarā briest labība un dārzi, visus priecē saule, jūra un priežu sili; tik skaista balti – pūkaina, un pie tam vēl silta, ziema ir tikai pie mums; rudens Latvijā allaž ir bijis bagāts vīrs, tas vienmēr dāvinājis visiem gan augļus, gan dabas krāšņumus.
Tāpēc, ka Latvija ir tik skaista, pēc tās vienmēr tīkojuši svešzemnieki. Viņi pa vairākiem lāgiem mēģinājuši postīt mūsu zemi, lai iznīcinātu gan dabas skaistumu, gan sentēvu ticību. Bet latviešu tauta vienmēr pratusi sargāt un nosargāt savu zemi un tās kultūru. Starp mums laikam nav neviena, kas nezinātu, kas ir tautas dziesmas un Dziesmu svētki – latviešu tauta gadsimtiem ir dziedājusi un dejojusi, un to dara arī tagad. Latvijā ir daudz rakstnieku un dzejnieku, un ārzemnieki brīnās, ka pie mums notiek Dzejas dienas, Mākslas dienas, Teātra dienas. Latvijā cilvēki mīl teātri, un uz teātra izrādēm iet kopā ar bērniem. Latvieši ir muzikāli. Daudzi Latvijas cilvēki ar lepnumu nes savas dzimtenes vārdu pasaulē – zinātnieki, mediķi, mūziķi, sportisti, un citu nozaru pārstāvji.
Vai viss, par ko es runāju, liecina, ka valstī viss kārtībā, un var dzīvot mierā?
Laikam jau, ka nē. Arī katrā ģimenē viss ir kārtībā, bet ģimene ir valsts daļa. Mums daudz jāstrādā, lai Latvija būtu ekonomiski stipra un neatkarīga. Latvijā dzīvo un strādā ļoti daudzu tautu pārstāvji, un mums abpusēji jāprot dzīvot draudzīgi. Mēs nedrīkstam piesārņot savu latviešu valodu ar dažādiem svešvārdiem, mums vairāk jārūpējas par savas valodas tīrību un lietošanu.
Kas es esmu Latvijai? Esmu savas valsts pilsonis. Mans pienākums šobrīd censties labi darīt savu darbu, t.i., mācīties, lai pēc tam varētu izmantot savas zināšanas studējot un strādājot.
Mans pienākums būt kārtīgam savas ģimenes tradīciju turpinātājam, prast iekļauties kolektīvā, rūpēties par dabu un dzīvniekiem. Vai es to daru? Daru gan, bet vienmēr var censties darīt to labāk.
|
