Tik bieži ir dzirdēts, kā cilvēki apspriež to, cik Latvijā ir slikti, ka valdība nekam nederot, un vispār valsts ir sliktuma iemiesojums.Daudzi gaužās un sūkstās par inflāciju, dabas piesārņojumu un vēl daudzām ikdienišķām lietām. Tomēr vai kāds no šiem runātājiem ir padomājis ko pats varētu darīt, lai valsts nebūtu aprunājama vien? Tik tiešām, tā no sirds?
Nesen norisinājās lielisks piemērs tam, kā mēs katrs varam celt Latviju un uzpost to.Tā bija lielā talka, kurā ļaudis uzposa savu zemi. Protams tie bija tikai atkritumi kurus aizvācām no mūsu Latvijas.Bet tomēr, kaut uz mazu brīdi, visi kas ņēma dalību šai misijā, jutās kā uzvarētāji, Jo šoreiz tie deva savai zemei brīvības elpu, nevis atņēma kaut ko.
Ja man kāds pienāktu klāt un jautātu:"Kas esi
tu Latvijā?" Noteikti apjuktu un nevarētu tā īsti sniegt atbildi. Jo patiesi, kas gan es esmu šājā mazajā, bet tomēr tik lielajā valstī? Tāds sīks, neviena nepamanīts un kājām mīts puteklis.Tāda, es jūtos starp miljoniem cilvēku. Tomēr padomājot no citas puses saprotu, ka esmu daļa no kaut kā liela, no kaut kā varena un neiznīcināma. Tieši tādi "putekļi", kā es veido šo valsti. Mēs esam kā viena molekula. Ja kāds atoms,vai niecīgs elektrons, atkrīt, tad pamazām molekula sāk irt un beigās izplēn neviena nepamanīta un neievērota.Un tieši šā iemesla dēļ, lai molekula turētos kopā un dzīvotu mūžīgi, tai ir vajadzīgi, tādi sīki, bet reizē tik ļoti nozīmīgi "putekļi" - mēs.
Ir tāds teiciens - pēc kara visi gudri. Isti nezinu kurš šo parunu ir izdomājis, tomēr vienu gan zinu, tas nav attiecināms uz Latviju un tās ļaudīm.Daudz cīņu ir izcīnījuši mūsu karavīri, no smagiem jūgiem atbrīvojuši. Kas nekait mums tikai dzīvot un staigāt pa brīvu zemi. Sajust vasaru, ziemu, rudeni un pavasari mūsos ik gadū. Tā ir brīvības elpa, kas apņem mūs ik dienu.Un mums atliek vien izbaudīt, novērtēt un dzīvot sev un Latvijai par godu.
Viss, kas mums jādara ir jābūt mums pašiem, jāciena Latvija, jāaizsargā tā un tajā jādzīvo tik ilgi, cik Dievs mums katram lēmis. |