Visi zina, kas ir. Es esmu meita savai mammai un tētim, skolniece savai skolotājai, draudzene savai draudzenei. Un kā tas viss attiecas uz Latviju? To gan es gribētu noskaidrot.
Meita savai mammai un tētim esmu laba. Vismaz es tā domāju. Kad mamma tīra māju, es cenšos palīdzēt un tikt vaļā no biezās, pelēkās putekļu kārtas, kas sakrājusies uz mana „bērnības” grāmatu skapja. Protams, nedaudz pašmaucoties – neslaukot starp un zem grāmatām. Kad tētis palūdz man uztaisīt viņam maizīti vai ko citu, tad es uztaisu nevis vienu, bet divas – ar lielu kārtu pastētes, un viņa sejā atplaukst liels un mīļš smaids un viņš saka: „Paldies tev, princesīt!”. Mamma, to dzirdot, arī pasmaida, un smaids paliek uz visu dienu, tādejādi aplipinot visus, ko viņa satikusi ar lielu, laipnu un „sulīgu” smaidu.
Skolniece, ceru, ka esmu laba. Cenšos pildīt visus mājas darbus, kaut arī atnākot no Mākslas skolas, esmu tik nogurusi, ka nespēju pat kājās noturēties, bet es saņemos un izpildu vieglos, bet dažreiz āķīgos mājas uzdevumus, tas taču ir man pienākums pret Latviju – mācīties. Skolotājas jau nav tik ļaunas, vienkārši viņas cenšas mums – slinkajiem un gudrajiem – lai mums nākotnē būtu labāk un mēs varētu pelnīt vairāk un būtu labi pilsoņi Latvijai. Es saprotu skolotājus, bet reizēm viņas pārspīlē, kaut arī viņas ir tikai cilvēki, kuriem arī ir pacietības robeža, tikai mēs to aizmirstam un sākam bļaut, ka mums vienā dienā ir divi kontroldarbi.
Draudzene es esmu daudziem. Es ceru, ka laba, jo esmu uzticējusi savus noslēpumus draudzenēm, domādama, ka viņas to pusei mūsu skolas. Noslēpumi ir „svēta lieta”, tos nedrīkst izpaust es nekad neesmu izpaudusi kādam man uzticētos mazos un ne tik mazos noslēpumus, tādēļ es sevi uzskatu par labu draudzeni, kurai var uzticēties baltās un nebaltās dienās. Tāpat kā lielākai daļai meiteņu, man arī patīk tenkot, bet es saprotu, ka es varu aiziet pārāk tālu, un tad es neturpinu baumas izplatīt tālāk, jo saprotu, ka es varu kādu apmelot. Tenkojot kopā ar draudzenēm tenkas var izplatīties teju pa visu Latviju, un tad varētu būt ļoti nepatīkami un atgadīties, ka tie izrādīsies meli.
Ja tā padomā, viss, ko mēs darām vienalga, vai tas būtu smaids, neuzrakstīts kontroldarbs vai neliela tenkošana, tas viss vienmēr attieksies uz Latviju. Un vai nu tas mums patīk vai nē, jādara ir tas, ko tu uzskati par vajadzīgu mūsu mīļajai Latvijai. Tāda nu Es esmu savā mazajā, mīļajā Latvijā, un es ar to lepojos. |
