Es šeit patiešām atrodos, tas ir nenoliedzams fakts. Kā tas liek man justies, un kā es redzu apkārtējo vidi šeit? Kāda tā būs nākamajām paaudzēm? Kā izpaužas latviskums tagad, un kādam tam vajadzētu būt? Daudz jautājumu, pat par daudz, un atbildes nav skaidras, tomēr ir jāmēģina noskaidrot vismaz svarīgākais.
Man, dzīvojot Latvijā, ir svarīgi justies latviskā vidē. Brīdis, kad braucot sabiedriskajā transportā, nākas dzirdēt konduktori, kura krieviski lamā kādu, kurš kārtējo reizi ir izvēlējies nemaksāt, ne pavisam nav labs. Bet ko padarīsi – tāds ir šis laikmets, šī Latvija, kurā politiķi izmanto nacionālās nesaskaņas, lai sanaidotu cilvēkus. Prognozes, savukārt, ir tādas, ka nākamajās vēlēšanās uzvarēs „Saskaņas Centrs”, un tad es Latvijā sajutīšos vēl sliktāk nekā pašlaik. Es sevi Latvijā izjūtu kā politiski aktīvu pilsoniskās sabiedrības locekli. Nesaprotu cilvēkus, kuri nepiedalās vēlēšanās, jo, kā sengrieķu komēdijā „Vardes”, viņi nespēj izvēlēties, tādēļ vaino visus apkārtējos par to, ka valdība kārtējo reizi atkal ir pagadījusies slikta. Latvijā šobrīd ir īstais brīdis, kurā sekot izteicienam: „Vadi, seko vai pavirzies nost no ceļa” – un nevis, pavirzoties malā, bet gan vai nu vadot vai arī atrodot kādu, kam uzticīgi sekot! Politiķi un politika Latvijā ir novecojusi, un nu ir pienācis īstais brīdis kļūt aktīvākiem – cik tad ilgi Godmanis tur, „pa augšu”, strādās? Nepaies nemaz tik ilgs laiks, un mums, nu jau pilngadību sasniegušajiem, 1988. – 1989. gadā dzimušajiem, pēdējiem no Padomju Savienības ģints, būs laiks mēģināt iespraukties un paņemt kaut mazumiņu varas, lai kaut ko vairāk vai mazāk radikāli izmainītu Latvijas ikdienā, cerams, uz labo pusi.
Latvija šodien – es šeit jūtos kā iemests virpulī, kā no atvara izpeldējis, no nāves izglābies cilvēks, kurš tā īsti pat nezina, ko lai īsti ar savu dzīvi iesāk. Norāžu ir milzums, bet es jūtos mazliet svešs visām šīm, atvainojos, muļķībām, kuras manai paaudzei cenšas iestāstīt visi apkārtējie mēdiji, kādus vien varat sameklēt – mani neapmierina lielais „šovu” skaits, ko rāda televīzijā, šī ārkārtējā ārišķīguma propagandēšana saistīta ar masu kultūru. Pat pirms pāris gadiem tā vēl nebija, un mazas, 11-gadīgas meitenītes nerakstīja pusaudžu žurnāliem, jo viņas gluži vienkārši neviens neuzskatīja par pusaudžiem.
Latvija ir arī mežonīgu kontrastu zeme – tā izpaužas visur, kur vien met acis. Es neesmu izņēmums – es cenšos mācīties labi, tomēr man ir konflikti ar dažiem skolotājiem, kuru atrisinājumu es neredzu. Vēl kas nav mazsvarīgi, mums visu laiku tiek deklarētas mūsu tiesības, bet tajā pašā laikā ekonomikas fakultātes rektoru var uz 48 stundām ielikt izolatorā par objektīvu Latvijas ekonomiskās situācijas novērtēšanu. Plānoju studēt Jurisprudenci, tādēļ šādi notikumi mani izbrīna un satrauc. Bet nekas – ar katru laiku laikam ir tā, ka politiķi kļūst mazāk godīgi, zāle kļūst pelēcīgāka, nauda – mazāk vērtīga un cilvēki – nejaukāki. Vecākam paliekot, liekas, ka visa dzīve tev apkārt, arī te, Latvijā, iet tikai uz leju. Bet gudrāki cilvēki par mani ir teikuši, ka par to nav jāsatraucas, jo, galu galā, mēs paši nosakām, kā, kur, ar kādiem resursiem, mēs dzīvosim. Šeit nav grūtāk kā citur – ir tikai jāpielāgojas.
Aplūkojot visu kopsummā, jāsecina, ka man šeit patīk. Patīk Latvija, ar visām netīrajām ielām, sniega vētrām un cilvēkiem, kuri nemēdz izturēties draudzīgi. Šeit ir labi, lai kā arī nebūtu.
Kristaps Resnais, 12. klase
|
