Latvija-maza, jauna un stipra valstiņa uz pasaules fona, bet man Latvija ir liela, mīļa un vienota. Mana valsts, kur es varu saukt par savu dzimteni, vieta, kur es esmu piederīga.
Es mīlu savu dzimteni, savu Latviju. Šeit es dzīvoju un esmu piederīga šī vietai. Es piederu pie savas dzimtas, pie savas ģimenes un savām mīļajām mājām. Par savām mājām es varu saukt visu plašo Latviju, jo es būšu piederīga savai tēvzemei. Latvija ir mājas un tēvzeme visai manai dzimtai, kas turpina savu izdzīvošanu vēl šodien, kā tas ir bijis gadu desmitus un simtus.
Mana Latvija- valsts, kurā es mācos un veltu tai savas zināšanas un vēlmi mācīties. Šeit es mācos un gūstu jaunas zināšanas, dzīves pieredzi, jaunus atklājumus, kurus es varētu piedzīvot tikai savā skolā, kopā ar saviem klasesbiedriem, Latvijas skolotājiem un neizsīkstošo vēlmi mācīties, pilnveidot sevi.
ES mācos savai Latvijai, Lai es varētu teikt: „Savas zināšanas es ieguvu šeit- Latvijā, vietā , kurā es vēlos strādāt , dzīvot un piedzīvot vēl nepiedzīvoto.” Iegūstot labu izglītību es varēšu strādāt šeit- vietā, kur es vēlos pateikties par visu, ko es esmu ieguvusi, un beidzot man būs iespēja dāvāt Latvijai visu to, ko es esmu saņēmusi, un no visas sirds dāvāt Latvijai sevi.
Es bez jebkādas kavēšanās varu teikt: „Es dzīvoju Latvijā,” tas skan tik patīkami, un es varu lepoties par to. Es un mana Latvija. Man ir tik daudz, ar ko lepoties savā Latvijā. Ar savām Latvijas neaizmirstamajām tradīcijām un neatkārtomajiem svētkiem, kurus es svinu Latvijā un kopā ar to. Es neizsakāmi priecājos par to, ka man ir ar ko lepoties, un es nevarētu iedomāties, kas būtu, ja man nebūtu Latvijas. To es nemaz nevēlos iedomāties un domāt par to.
Latvija man ir ļoti svarīga, jo šeit es esmu pavadījusi savu bērnību- bērnību, ko var piedzīvot tikai vienreiz. Savas jaukākās dienas es esmu pavadījusi kopā ar saviem labākajiem un neaizmirstamākajiem draugiem Latvijas, man mīļākajās, vietās. Tik daudz atmiņu par piedzīvoto. Latvijas krāsainie gadalaiki. Tik jauki mirkļi rudens saulainajās dienās, kad visriņķī sārtojas koku lapas un varu teikt- citur tās nesārto tik skaisti kā šeit, Latvijā. Un mīļās ziemas spēles, kad gaisā virpinās un mirguļo sniegpārsliņas, kādas nav nekur. Skaistie pavasari, laiks, kad viss mostas un gaisā virmo mīlestība- mīlestība pret savu valsti un līdzcilvēkiem. Un neizsakāmās atmiņas par vasara saullēktiem, kas ir visskaistākie. Šīs skaistās atmiņas, mazi notikumi un mirkļi, kas Latviju man padara tik mīļu, jo nekur citur nav tā, kas man ir šeit.
Vienīgi Latvija ir vieta, kur es piederu. Es šeit mācos, dzīvoju un atceros. Vieta, ko es varu saukt par mājām, kur vienmēr es atgriezīšos. |
