Es lēnām eju pa mežu. Apkārt virpuļo kritušas lapas, dejojot savu pēdējo deju... Zem kājām čaukstošs , svaigs rudens paklājs, kas mirdz uzlecošās saules staros visās varaviksnes krāsās.
Neviena nav...Tikai tālumā ir dzirdama dzērves dziesma, kas arī drīz nozūd klusumā. Nav dzirdama pat vēja šalkoņa...
Klusums...Bet ne nomācošs vai smags, viegls, tikko sajustams, kā migla, kas vēl ietuntuļo koku stāvus. Šo klusumu var klausīties mūzīgi, tas neapniks, pat ja vairāk nekā nav...
Es sastingu un ieklausījos klusumā. Kāds man tuvojas...Varēja sadzirdēt tuvijošos soļu skaņu. Pēc mirkļa es ieraudzīju soļu saimnieku. Tas bija staltbriedis. Liels, skaists, varens ... Viņa galvu greznoja diženi ragi, kas lāsmoja saules staros.Un skatiens... Tik miermīlīgs, atvērts, tiešs...
Steidzoties uz pieturu, es dzēru kafiju. Es nejutu tās smaržu, jo tā ir saplūdusi dažādās smaržās: dūmi, parfīms, rupnīcas, veikali...
Apkārt ir vienaldzība. Ir sadzirdama bremzes skaņa un ir atvērušās autobusa durvis. Visi pieturā stāvošie mēģina tur iekļūt... Dažiem pat tās sanāk un viņi aizbrauc.. .Citi paliek stāvēt pieturā, gaidot nākamo autobusu...
Šeit dzīve nekad pārtrauksies. Cilvēki ir mūžīgā steigā, viņi nesaprot viens otru un paši sevi. Viņiem ir viena doma: tikai nenokavēt darbu, skolu, satikšanās.... Ielās stāvošās mašīnas un transports ar cilvēkiem, kuri kavē, pilsētā, kur visu izlemj nauda...
Rīga.... |