Katram cilvēkam ir tikai viena dzimtene – tā ir vieta, kur viņš ir dzimis, kur sperti pirmie soļi. Man šī vieta ir Latvija. Katru teikumu, runājot par sevi, es varu iesākt ar "es Latvijā", jo šajā zemē es visu piedzīvoju pirmo reizi – priekus un sāpes, uzslavas un pāri darījumus, pirmo reizi kritu un cēlos... Latvija ir manas mājas. Šeit dzīvo un strādā mana ģimene, Latvijas zemē mieru guvuši mani senči...
Mana dzimtene ir bagāta – bagāta ar skaisto dabu, cilvēkiem un tradīcijām.
Manā tēvu zemē nav ne galvu reibinošu augstumu, ne stindzinošu bezdibeņu, ne stepju, taigu, tuksnešu, prēriju plašumu, ne arī varenu ūdenskritumu, dziļāko upju un ezeru. Latvijā viss ir mazs, bet liels savā skaistumā. Man Ventas rumba šķiet dižāka par Niagāras ūdenskritumu, Gaiziņkalns un Sauleskalns skaistāks par visas pasaules kalniem. Es protu novērtēt pasaules lielo upju un ezeru vilinājumu, taču Gaujas, Daugavas, Ventas, mazās Ālandes un visu citu Latvijas upju skaistums man liekas nepārspējams. Arī zilās ezeru acis nekur nemirdz tik spoži kā Latvijā. Es priecājos par Latvijas ziedošajām pļavām, zaļajiem mežiem, mazajām bērzu birztaliņām, skaistajiem koku puduriem tīrumu vidū. Un kurā pasaules malā vēl mīt tik daudz balto stārķu kā pie mums?
Es esmu latviete. Es mīlu savas dzimtenes dabu. Pavasaros man patīk klausīties putnu dziesmās un vērot dabas atmodu, vasarās priecājos par ziedu krāšņumu, ziemās ar sajūsmu iekrītu sniega kupenās, bradāju pa tām. Brīnumu manā dvēselē uzbur krāšņie rudeņi, kad visa valsts pārvēršas par daudzkrāsainu pasaku zemi. Man patīk skatīties debesīs un iztēloties, kādas fantastiskas pasaku ainas uzbur mākoņi. Es priecājos par varavīksnes spilgtajām krāsām. Man patīk jūra un smilšainā pludmale. Jūras krastā es sajūtu īpašu enerģijas plūsmu, kuru nes svaigais vējš. Mani nebaida, ka tas daudzreiz ir auksts un dzen sejā asas lietus lāses. Viļņu šalkoņa mani nomierina.
Es esmu latviete, un es cienu savas dzimtenes cilvēkus. Latvieši ir strādīga tauta. Mūsu valsts var lepoties ar daudziem slaveniem un radošiem cilvēkiem – zinātniekiem, ārstiem, skolotājiem, mūziķiem, māksliniekiem... Mēs bieži esam atturīgi, nenovīdīgi, kašķīgi, taču īstajā brīdī spējam būt vienoti, atsaucīgi un līdzjūtīgi. Vienotība spilgti izpaudās 1991.gada janvārī barikāžu laikā un augustā, kad tauta nosargāja brīvību. Atsaucība un līdzjūtība jūtama ik dienas, kad dzirdam cilvēku saucienus pēc palīdzības. Cilvēki ziedo naudu slimajiem, bāreņiem un pamestiem dzīvniekiem. Mana ģimene vienmēr atsaucas lūgumam palīdzēt.
Es esmu latviete un ļoti svarīga man ir manas tautas gara kultūra – daiļrade, tradīcijas, ieražas, dejas un dziesmas. Visa pasaule apbrīno mūsu Dziesmu un deju svētkus, mūsu skaistos tautas tērpus, rakstainās segas, cimdus un zeķes, dzintara, koka un māla izstrādājumus, mūsu prasmi saglabāt tradīcijas.
Pašreiz manā Latvijā ir ieilgusi "ziema" un daudziem salst. Ir skumji noraudzīties, ka daudzi jaunie "putni" aizlido uz Īriju, Angliju un citām "siltajām zemēm", jo savā tēvzemē viņiem ir kļuvis par aukstu. Man ir skumji un man sāp, ka nespējam viņus atturēt. Vai aizlidojušie atgriezīsies tāpat kā gājputni pavasarī? Aukstums ir arī daudzu cilvēku dvēselēs, un es nevaru tās sasildīt, lai no tām izgaistu ļaunums. Nevaru arī visus trūkumcietējus apģērbt un pabarot. Ir smagi, bet es ticu, ka "ziema" drīz beigsies, mana valsts pārvarēs pašreizējās grūtības, un cilvēki biežāk smaidīs.
Ģimene, draugi, dzimtene – tās ir galvenās vērtības manā dzīvē. Latvija ir manas mājas. Te esmu piedzimusi, te es mācos un arī strādāšu. Varbūt kādreiz dzīves ceļi mani aizvedīs no Latvijas, bet man vienmēr būs vieta, kur atgriezties. Es esmu lepna, ka man ir dota iespēja piedzimt un dzīvot Latvijā.
|
