„Iedegsimies par Latviju!” skan sauklis, mūsu valstij tās deviņdesmitajā gadadienā. It visur, kur griezies, acis žilbina krāšņie plakāti, akcijas un pasākumi, teju vai ikkatrs sajūtās kaut vai par kripatiņu latviskāks.
Tomēr Latvijas saknes sniedzās tālāk un ir krietni dziļākas par šiem deviņdesmit gadiem – mūsu valsts cilvēku sirdīs jau izsenis bijusi kā sapnis un nedziestoša cerība.
Pa līkumaino vēstures ceļu latvieši gājuši ilgi, pārciešot gan okupāciju, gan senos muižniecību varā pavadītos gadus, gan laikus, kad latvieši apstākļu spiesti tika izbārstīti pa pasauli un pret savu gribu izvesti uz tāliem pasaules nostūriem, tomēr tautas nemirstošais gars mūs saveda kopā pie Daugavas krastiem, gluži kā klusajā lūgumā Dievam Ievas Akurāteres dziesmā „Manai tautai”, kas vēl joprojām atbalsojās mūsdienu latviešos. Nebīstoties izliet savas asinis, roku rokā latvieši nāca tuvāk savam mērķim – brīvībai.
Bieži vien domāju, vai arī mūsdienu latvietis būtu spējīgs uz kaut ko tik pašaizliedzīgu, kā, piemēram, strēlnieki Brīvības cīņās vai jaunlatvieši, kas cīnījās par latviskām vērtībām. Atbilde atnāk pie manis pati – mēs to spētu, jo gadu simteņiem cauri ejot, mūsos nostiprinājušās tādas tautas rakstura īpašības, kā neatlaidība, cīņas spars un kopības izjūta. Cīņa pret apspiedējiem mūs padarījusi stiprākus, vienotākus un drosmīgākus. Mēs, mazā latviešu tauta, spējam daudz vairāk nekā iedomājams.
Mūsdienās, kad mums aiz muguras teicās stāvēt dažādas savienības un organizācijas, kad visas durvis ir atvērtas uz rietumiem un valda internacionāla gaisotne, ir viegli aizmirst to, kas patiesībā esam un no kurienes nākam. Clivēki, akli skriedami pakaļ saviem sapņiem, dodās prom no Latvijas gaidīdami labāku dzīvi citās zemēs, ticēdami, ka tur atradīs laimi, bet bieži vien tos sāk mākt šaubas un ilgas pēc mājām, jo varbūt tieši šeit viņiem lemts atrast savu laimi.
Jā, nevar nepiekrist, ka mūsu Latvijai vēl vajadzīgs laiks, lai tā augtu un pilnveidotos, tomēr, kurš gan cits, ja ne mēs paši to varam veidot par labāku valsti un nest tās vārdu pasaulē?
Es ticu, ka mēs spējam izrauties no aizvainojuma, kas caur gadiem krājies mūsu tautas apziņā, mēs spējam kļūt atvērtāki, pozitīvāki un laimīgāki. Lai arī tabulas un skaitļi un dažādi statistikas dati, mums reizēm liek vēlēties nolaist rokas un padoties, mūs tomēr uz priekšu ved gribasspēks un neatlaidība, ko varam smelties no mūsu priekštečiem. Lai arī cik grūti laiki pienāk, latvietis zina, ka bijis smagāk, ka jāiet uz priekšu, ka apstāties nevar. Šis līkumainais ceļš ved tikai uz priekšu – būs labi laiki, būs sliktāki, tomēr lēnām – soli pa solim, mēs ejam uz priekšu.
Jau deviņdesmit gadus mūsu priekšgājēju sapnis ir piepildījies, to smagā cīņa atmaksājusies un tieši no šiem cilvēkiem varam smelties iedvesmu nākotnei.
Ikvienā no mums deg patriotisma uguns, gadiem ilgi tā bijusi zemdegā līdz izlauzusies. Nereti dažā sirdī sākot apdzist, tai tomēr kaut kas vienmēr licis atdzīvoties. Nu ir laiks šo liesmu atkal iekvēlināt, tāpēc iedegsimies par Latviju! |
