ES- MINISTRU PREZIDENTS.

У Вас есть возможность посоветовать оценить это эссе своим друзьям

27.01.2010.

Es- Ministru prezidents.
Kā tas ir, būt atbildīgam tik daudzu cilvēku priekšā? Vai kāds ir pajautājis sev kā tas ir kad visa valsts uz tevi paļaujas? Vai vispār viens mazs cilvēks spēj objektīvi novērtēt esošo situāciju un spēt to labot?
Ja man būtu jāatbild uz šiem jautājumiem tie visi būtu noliedzoši. Es tiešām nepazīstu nedz milzīgu atbildības sajūtu, nedz nepārtrauktu darba spēju. Mana ikdiena ir tik vienkārša, tajā nav sarežģītu krustojumu vai luksoforu. Un tādu es to arī vēlētos saglabāt, jo vai vispār ir nepieciešams savu dzīvi tik ļoti sarežģīt? Protams, ir nepieciešami tādi cilvēki, kas vieni spēj uzveikt visas grūtības, būt zinoši katrā jautājumā un visvairāk jau būt līderi, tādi, kas spēj izrauties no pelēkā slāņa un būt personības visu cilvēku priekšā. Man būt kā šādam cilvēkam, ministru prezidentam, būtu pilnīgi nesavienojami. Tomēr, ja reiz man ir dota šāda iespēja, es varu to izmantot, taču tikai, lai pasapņotu...
Darbs ir ļoti atbildīgs, tas reizēm spēj izsūkt visu no cilvēka. Tas spēj salauzt pat viscietākos riekstus, taču svarīgākais, lai tas nesalauž mani.
Uzrunājot cilvēkus vai saeimu es nemētātos tukšiem solījumiem. Manuprāt, šīs augstākās amatpersonas, kas skatoties acīs spēj piesolīt nonest zvaigznes no debesīm būtu nopietni jāsoda. Pirmais ko es darītu, es apsolītos sev būt godīgam pret tautu, pret sevi un saviem līdzcilvēkiem. Es nezinu, ko darītu, ja šo solījumu lauztu, bet zinu, ka spogulī vairs nekad neskatītos. Ir ļoti daudz tādu īpašību, kuras man, kā augstai amatpersonai būtu jāaizmirst. Pirmkārt tā būtu mantkārība, kas tieši šobrīd ir vainojama pie visām grūtībām, pie tā saucamās dižķibeles. Cik maz patiesībā ir nepieciešams cilvēkam... Ģimene, mājas, draugi, siltums, izglītība, pārtika un tam visam klāt saprātīgs daudzums naudas. Kur tad rodas laime? Vai slēpjoties no cilvēku naidīgiem skatieniem aiz bagātības? Noteikti nē! Tieši tāpēc manā kolektīvā darbotos tikai godīgi un pieticīgi cilvēki, tādi, kuriem rūp citu cilvēku labklājība un drošība.
Taisnīgums katrā dzīves situācijā, drosme stāties pretim, spēja pastāvēt un pārliecināt, spēja analizēt un vadīt viss, kas nepieciešams perfektai personībai būtu manī. Un tad, kad visas šīs īpašības es būtu izkopusi un apstrādājusi, es spētu ar augsti paceltu galvu kalpot visiem valsts pilsoņiem. Tauta, kas no manis sagaida lielus darbus un pārmaiņas vienmēr būs vienlīdzīga ar mani, nekad nevajag aizmirst, ka mēs esam tādi paši cilvēki kā visi citi... Godīgi sakot es nemaz nevēlos uzskaitīt visus ministru prezidenta pienākumus, iedziļināties viņa darbā vai funkcijās, tas viss manās acīs ir nenozīmīgs, jo darbu mēs iemācamies visi, bet tas, kas ir mūsu sirdīs nav ieliekams vai atņemams, tas vienkārši ir. Man, kā ministru prezidentam ir tikai dažas vēlēšanās- palīdzēt tautai, izglābt valsti un nomainīt valsts pārvaldi. Es zinu, ka tās ir milzīgas un kaut gan tikai trīs, tās viens cilvēks nespētu paveikt pat savos trijos mūžos. Tāpēc es nevēlos nevienu nosodīt, tikai atgādināt, ka cilvēkiem nav nepieciešama greznība un brīnumzeme, mums visiem vajag tikai nedaudz, lai būtu laimīgi. Bet, ja nepietiek ar mazumiņu, nekad nevajag atņemt to citiem, tikai paša iegūtais dzīvē var sniegt īstenu gandarījumu un prieku!

Оценка публики:

Для того, что-бы оценить эссе:

Зарегистрированные пользователи Atlants.lv (авторы) могут оценивать эссе бесплатно, для этого нужно авторизироваться;
Незарегистрированным пользователям необходимо отослать СМС с текстом AT W1868 и оценку от „1” (наименьшая оценка) до „5” (наивысшая оценка) на номер 1800, например, AT W1868 4. Услуга доступна клиентам LMT, Tele2 и Bite. Цена СМС: 0,50 €.