ES-MINISTRU PREZIDENTS

У Вас есть возможность посоветовать оценить это эссе своим друзьям

31.01.2010.

Vēl vakar visi kā bērni smējās par nenopietniem jokiem, bet šodien visi vienkopus raud gaužas asaras par to, cik gan ir slikti, par to, kā vairs nav, un par to, kas būtu bijis, ja vien Latvijai būtu bijusi cita valdība. Es tomēr nesaprotu, ko jūs, ļautiņi, čīkstat par citu netaisnīgo rīcību? Valdībā tomēr strādā tādi paši vienkārši cilvēki kā jūs-mantkārīgi un savtīgi. Ja gribat taisnu tiesu visiem, kļūstiet par vienu no viņiem, kļūstiet par deputātu. Viegli jau ir spriest visu no malas, bet kā būtu īstenībā skatīt Latviju no Ministru prezidenta krēsla, kad no tevis ir atkarīgs daudz kas. Protams, viss varēja būt savādāk, ja vien kāds pacenstos. Bet kāpēc? Ja tev ir vara, tad tev ir nauda, un apkārtējie nav uzmanības vērti. Tomēr, kas gan īsti esmu es, lai tā spriestu? Būtībā es neesmu nekas starp tūkstošiem citu cilvēku, kas dzīvo Latvijā. Esmu kā ūdens piliens jūrā. Kas mani ievēros, kas sadzirdēs un uzklausīs? Tas ir tāpat kā izkliegt vārdu mežā, un vienīgā, kas tev kaut ko atbildēs, būs atbalss, kura atteiks tev to pašu, ko tu uzdevi tai, nesniedzot neko jaunu. Tomēr...ja es būtu Ministru prezidents... Krīze. Kas gan īsti ir krīze? Manuprāt, tas nav nekas cits kā sekas, briesmīgas sekas, savtīgu cilvēku rīcības rezultāts. Bet kas bija visi deputāti pirms nokļuva Saeimā un sāka rīkoties ar pārējo valsti kā ar marionetēm? Paceļu nodokli šeit, paceļu nodokli tur, palielini algu sev, bet citiem samazinu. Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs, tie, kas sūri strādā par minimālo algu, lai izdzīvotu. Protams, kad viņi tādi bija , tādu problēmu kā tagad nebija, un, sajutuši varas garšu, viņi domāja, ka, ja jau viņiem bija labi toreiz, tad kas gan var notikt ar mums tagad. Atšķirības taču nebūs nekādas, ja palielinās visus iespējamos nodokļus, samazinās algas visiem, izņemot pašiem. Manuprāt, viņi sevi ir uzstādījuši pārāk augstā pozīcijā. Viņiem pirms kāda nopietna lēmuma, kas saistīts ar naudu, būtu kaut kas jāatceras. Jāatminas Labestību dienu galvenie varoņi, kuru vecākiem nav tik daudz līdzekļu, lai saviem bērniem palīdzētu. Viņiem būtu jāsaprot, ka šiem un daudziem citiem cilvēkiem nauda ir vajadzīga vairāk kā tiem, kam tās jau ir pārpārēm daudz. Tomēr kaut kur šī labestība un visparastākā sapratne viņiem ir pazudusi, taču tā ir jāatrod un labi drīz. Ja es būtu ministru prezidents, tad man arī bez kārtējās savas vai citu deputātu algas palielināšanas būtu bijis pietiekoši daudz naudas, lai dzīvotu labi, pat lieliski un pārticīgi, lai dzīvotu milzīgā mājā jūras krastā, lai braukātu melnā Lamborghini un galu galā ik dienas vakariņotu gaumīgā Vecrīgas restorānā. Kāda jēga būtu piesavināties to, kas man nav nemaz nepieciešams? Tāpēc, ja es būtu ministru prezidents, es krīzes laikā pirmajai algu samazinātu pati sev, tad arī citiem deputātiem. Protams, es viennozīmīgi piekristu tiem vārdiem, kas interneta lapās čum un mudž no visām pusēm:” Latvijā jauns realitātes šovs-Izdzīvo mēnesi ar minimālo algu. Dalībnieki-deputāti.” Ja es būtu Ministru prezidents, tad noteikti būtu pirmā, kas tajā piedalītos, jo tas būtu izaicinājums, kas liktu saprast, ko nozīmē dzīvot vienkāršu dzīvi krīzes apstākļos, kad rēķini ir milzīgi, parādi vēl lielāki, bet darba nav gandrīz nemaz. Neviens nepaspēja vēl īsti attapties, kad neapmierinātie cilvēki jau rīkoja mītiņus valdības ēkas priekšā. Ko darīja vaininieki? Neko! Viņi pat nobijās iziet ārā, nostāties mums, satrakotam pūlim, priekšā un paskatīties acīs cietējiem, kas ne pie kā nebija vainīgi. Ko būtu darījusi es šādā situācijā? Arī neko, tikai no citas puses. Es kā Ministru prezidents būtu pacenties tādā neapskaužamā situācijā nenonākt vispār. Tomēr kā, jo, ja es būtu Ministru prezidents, tad man tāpat kā citiem deputātiem būtu jābūt mantkārīgai un savtīgai, kas vēlas tikai naudu, naudu un vēlreiz naudu. Tomēr ne visi ir tik pārdroši, lai apmānītu savu tautu. Galu galā, kur gan ir palicis mūsu no paaudzes paaudzei nodotais patriotisms-mīlēt savu valsti un cienīt tās iedzīvotājus. Protams, var jau darīt visādas muļķības, taču par tām agri vai vēlu ,bet tomēr ir jāatbild. Lai vai kā, bet es arī esmu cilvēks un, ja es būtu Ministru prezidents, tad es pirmām kārtām paliktu es pati. Es paliktu tas pats mazais piliens jūrā, kas cenšas darīt visu iespējamo, lai viņu vienkārši uzklausītu un saprastu. Profesija nedrīkst izmainīt cilvēku. No miermīlīga jēriņa nav jāattīstās mežonīgam un ļoti cietsirdīgam lācim, kas sagrauj daudzu cilvēku sapņus, pat visprimitīvākos-dzīvot vienkārši laimīgi. Es tomēr tik ļoti krasi neatšķirtos no citiem deputātiem, tāpēc varbūt arī manā valdīšanas laikā rastos kāds sauklis. Iespējams, ka tas tāpat kā „Nothing special!” vai „Aizver muti!” iekaros Latvijas cilvēku sirdis un ilgi paliks atmiņā. Kāds būs mans variants? Tas varētu būt „Aizdedz svecīti!” Kāpēc tieši šāds? Svece ir cerības simbols. Mazā liesmiņa būs mērķis, uz kurieni tiekties. Galapunkts krīzei un rezultāts taisnīgai darbībai-silts, skaists un labs gluži kā sveces liesmiņa tumsā. Ja es būtu Ministru prezidents, tad pirmais, ko es izdarītu nebūtu nekas radikāls. Es iesākumā censtos iejusties kolektīvā. Tālāk es izvērtētu iepriekšējo Ministru prezidentu darbības. Noteiktu, vai tās bija taisnīgas pret visiem un vai tām vispār bija kāda jēga, lai varētu Latviju izvest no pašreizējās situācijas. Ņemot vērā šīs kļūdas, es tālāko savu darbību veiktu tikai Latvijas tautas labā un tās interesēs, nevis savējās. Nesaku, ka tas būs viegli, taču kādam tas ir jādara. Šis amats ir ļoti atbildīgs, taču domāju, ka man tas ir pa spēkam. Vēl es ļoti vēlētos izveidot lielāku kontaktu ar Latvijas iedzīvotājiem, lai spētu atrast risinājumu, kā rīkoties tālāk. Manuprāt, būtu jāizveido kāda akcija kaut vai turpat, valdības ēkas priekšā, lai atnāk visi, kam ir ko teikt. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Es uzklausīšu, un uzklausīs arī citi deputāti. Tomēr vislabprātāk es būtu paaugstinājusi algu tādiem profesiju pārstāvjiem, bez kuriem nevar iztikt, piemēram, policistiem, ugunsdzēsējiem un mediķiem. Vēl manos plānos ietilpst paaugstināt algu tiem cilvēkiem, kuriem ir bīstams darbs. Tādi varētu būt mūsu karavīri, kas dienē Afganistānā. Viņi par nelielu algu riskē ar savām dzīvībām. Es to tik droši saku, jo es zinu, kāds ir satraukums, kad tu izmisis sēdi pie televizora ekrāna un skaties ziņas, kur vēsta par kādu sprādzienu vai terora aktu, cerot, ka tuvumā neatrodas mans tētis. Tas ir ļoti mokoši, turklāt alga nav nemaz tik liela, kā kādreiz reklamēja, lai tik ļoti riskētu. Nestrīdēšos, varbūt, ka manas ieceres par algas palielināšanu ir grandiozas, taču tas ir nepieciešams. Es zinu, ka valstij nemaz nav naudas, lai tā rīkotos, taču ko es varu spriest-esmu tikai bērns, nevis Ministru prezidents, lai tā rīkotos. Vairs nav svarīgi, kas notika toreiz, kas un kāpēc to izdarīja, jo tagad galvenais ir domāt par to, kas būs tālāk. Visi vēlas izcīnīt vietu zem saules, lai to ieraudzītu un sadzirdētu. Tieši tādēļ, ja es būtu Ministru prezidents, tad es visiem spēkiem censtos, lai tauta mani vispirms uzklausītu, tad mēģinātu saprast. Visi nav vienādi, jo ikvienam sirdī, varbūt ļoti, ļoti dziļi, bet tomēr ir apslēpta kripatiņa labsirdības un labestības, ko daudzi cilvēki atver, lai pat krīzes laikā, kad nav gandrīz nekā, ziedotu naudu trūcīgākiem cilvēkiem un bērniem. Viss, ko man tad atliks izdarīt, būs pacensties, lai arī citu sirdīs atvērtos labestība. Tālāk viss būs tikai laika jautājums. Tāpēc, ja es būtu Ministru prezidents, es kaut ko mainītu vispirms jau pašu cilvēku sirdīs un prātos. Es censtos ieviest cerību, kaut vai pavisam maziņu, galvenais, lai tā vispār ir, ka visu var vērst par labu, pat pašu ļaunāko. Un tālāk? Tad jau redzēs, kāda būs mana tālākā darbība, bez akciju organizēšanas, cilvēku uzklausīšanas, algu palielināšanas un situācijas izvērtēšanas, jo bez cerības nav arī tālākās darbības.

Оценка публики:

Для того, что-бы оценить эссе:

Зарегистрированные пользователи Atlants.lv (авторы) могут оценивать эссе бесплатно, для этого нужно авторизироваться;
Незарегистрированным пользователям необходимо отослать СМС с текстом AT W1888 и оценку от „1” (наименьшая оценка) до „5” (наивысшая оценка) на номер 1800, например, AT W1888 4. Услуга доступна клиентам LMT, Tele2 и Bite. Цена СМС: 0,50 €.