„Vai tolaik spraustie mērķi attaisnoja līdzekļus, vai piektgadnieku izvēlētie robustie paņēmieni, kas skāra arī nevainīgus cilvēkus un pārāk bieži raksturojās ar galēju, cinisku nevērību pret pretiniekiem, ar ētikas normu neievērošanu, patiešām rādīja Latvijai nākotnes ceļu vai aizsāka negācijas, kas mūs pavada vēl šodien?”
Vai tiešām ari uz vienu no Latvijas pirmajiem talantīgajiem politiskajiem darboņiem – Jāni Čaksti - var skatīties no šāda viedokļa? Galu, galā Jānis Čakste bija tas, kurš 1905. gadā uzdrīkstējās cerēt par Latviju – brīvu un nepakļautu – tādejādi piedaloties Latvijas autonomijas projekta izstrādāšana, kas bija kā Latvijas mazais solis uz lielo nākotni, kas to arī sagaidīja.
Janis Čakste jau agros studiju gados uzdrīkstējās izrādīt savu nacionālo identitāti un ar savu sparu spēja aizraut Krišjāni Valdemāru, un kopistiski 1883. gada 31. oktobrī nodibināt Maskavas latvju studentu biedrību, no kuras tad vēlāk tika izveidota studentu biedrība Austrums un korporācija Fraternitas Moscoviensis , visu trīs apvienību galvenais mērķis bija apvienot un tuvināt Latvijā un ārzemēs studējušos, pulcināt studējošos, rūpēties par viņu pasaules uzskatu izveidošanu un izkopšanu, sekmēt savu biedru attīstību par pilnvērtīgām personībām un rosināt viņus sagatavoties nacionālam, kulturālam, zinātniskam un sabiedriskam darbam latviešu tautas un tēvijas labā .
1887. gada Baltijā sākās Krievijas cara valdības uzsāktā pārkrievošana, jeb tā sauktā rustifikācija, šai laika posmā Jānis Čakste tika ievelets par Jelgavas latviešu biedrības priekšnieku, kā arī aktīvi darbojas dažādās komitejās. 1888. gadā Čakstei izdodas atpirkt nedēļas laikrastu „Tēvija”, un kļūt par tā redaktoru .
„Ikviena pienākums ir ziedot daļu no sava laika vispārībai - latviešu tautai, strādājot šādā vai tādā veidā.”
Arī Čakste centīgi ziedoja savu brīvo laiku un personīgos līdzekļus latviešu tautas labā – balstoties uz Kurzemes lauku biedrību pieprasījumu, Čakste panāca IV vispārīgo dziesmu un mūzikas svētku rīkošanu Jelgavā, kas notika 1895. gadā no 15. līdz 18. jūnijam, un arī bija šo svētku daļējs finansētājs .
Pateicoties savai aktīvajai darbībai, juridiskajai izglītībai un praksei, Jānim Čakstei radās iespēja piedalīties 1904. gada Krievijas advokātu slepenajā kongresā. Pēc šā kongresa apmeklējuma, 1905. gada revolūcijas laikā viņš bija viens no Latvijas autonomijas programmas izstrādātājiem. Laikā, kad soda ekspedīcijas izvērsa represijas pret revolucionāriem, viņš kā advokāts piedalījās tiesājamo revolucionālās kustības dalībnieku aizstāvībā . Krievijā norisinājās revolūcija. Krievijas valdība bija pārlieku aizņemta, lai pievērstu pietiekoši lielu uzmanību, kas norisinās Impērijas pamalēs. Jānis Čakste to saprata, un izmantojot savus politisko talantu, 1906. gadā tika ievēlēts pirmās Krievijas Valsts domes sastāva . Čakste, ļoti aktīvi strādāja autonomistu frakcijā, gan savu personīgo interešu vadīts, gan arī savas mīļās Latvijas interešu vadīts.
Pēc pirmās Valsts domes atlaišanas Čakste, kopā ar 168 citiem liberālajiem un sociālistu deputatiem parakstīja Vīgeborgas deklarāciju, kas protestēja pret cara Nikolaja II nelikumīgo rīcību. Parakstot šo deklarāciju Čakste vēl vairāk parādīja savu dumpiniecisko dabu un no bērnības ieaudzināto patriotismu. Pateicoties savam parakstam un šis deklarācijas, 1908. gada Čakstem nācās izciest trīs mēnešu cietumsodu un zaudēt dažas politiskās privilēģijas, bet viņa patriotiskais gars turpināja triekties pretī Latvijas brīvībai. Pirms šī cietuma laika posmā Čakste aktīvi strādā latviešu laikrakstā „Tēvija” un sludina, latviešu vienotības nepieciešamību, kā arī cenšās celt nacionālo pašlepnumu.
„Latviešu tauta sasniegs lielus panākumus.[...] Katrs latvietis, vienalga, vai kurzemnieks vai vidzemnieks, it labi zin un jūt, cik stipra, nesaraustāma tā saite, ka savieno visus locekļus vienā tautā, vienā kopībā. [...]”
1914. gads, Pasauli satriec pirmais Pasaules Karš, kas kā nežēlīgs, asiņaini pulsējoš zvērs plosās visā Eiropas un Āzijas teritorijā. Par Krievijas un Vācijas militāro konfliktu epicentru pārsvarā kļūst Latvija, un tās teriorija. Jāņa Čakstes tik ļoti milēto valsti plosīja divi milzīgi zvēri, dalot to divās frontes līnijas – kaut kas bija jādara.
Tā kā 1908. gada cietumsods bija atņēmis Čakstei jebkādas iespējas tikt Krievijas likumdošanas orgānos pie varas, nekas cits viņam neatlika, kā 1915. gadā kā Jelgavas Sarkanā Krusta pirekšsēdētājam kopā ar pirmo bēgļu strāvu pārcelties uz Terbatu (tagadējo Tartu) . Tai laikā Latvija norisinājās masveida bēgļu plūsma uz Krieviju, kā rezultātā Pēterburgā 30. un 31. augustā norisinajās latviešu bēgļu apgādāšanas organizāciju kongress, kurā tad arī Čakstei radās izdevība – viņu ievēlēja par Bēgļu apgādāšanas centralkomitejas valdes priekšēdētaja Viļa Olava vietnieku .
„Bēgļu laikā mums radās iestāde,kura dzima no sabiedrības pašas iniciatīvas un uz viņu atbalstās, kura daudzējādā ziņā līdzinās pašvaldībai. Ta ir Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja.[...] Tā ir mūsu pašu sabiedriska iestāde, šī iestāde nostājas mūsu bēgļu lietas priekšgalā. ”
Februāra revolūcija Krievijā, un Latvijā rodas jauns slieksnis latviešu politiski socialajam darbam. Malu malās dibinājās jaunas organizācijas, padomes un partijas, to skaitā Latvijas Pagaidu Nacionālā Padome, kuras rindās, ārpolitikas nodaļā, cītīgi un mērķtiecīgi darbojās Jānis Čakste izvirzot neskaitāmi daudz mērķus un uzdevumus.
Čakstes centieni bija vairāk kā apsveicami un panākumiem pilni – 1917. gada 30. maijā Čakste atklāja lielo bēgļu konkresu Terbatā, 2. jūnijā, to slēdzot, delegāti lielā sajūsma nodziedāja „Dievs, svētī Latviju”. Pēc ši pasākuma nepārtraukti nācās uzdurties neskaitāmiem lielinieku protesteim pret latvieš pašnoteikšānāš centieniem. Cars nu bija kritis, bet viņa vieta stājās Ļeņins. Krievijas pagaidu valdība redzēja Čakstes patriotisma garu un latviešu tautas nemitīgos centienus panākt sev tik ļoti velamo brīvību tādēļ, panāca, ka Čaksti ievēl par Kurzemes novada komisāru. J. Čakstei neatlika nekas cits, kā pieņemt šo pienākumu. Viņš brīvprātīgi, piespiedu kārtā devās uz Tērbatu. Uz pagaidu valdības rīkojuma pamata Čakste 1917. gada oktobrī Kurzemes pārvaldi pārcēla uz Kazaņu, bet arī tur neizdevās rūpīgi veikt ieplānoto, jo komunisti pārņēma varu ari Kazaņā. Čakstem nācās doties uz Maskavu un tur viņš, atrodoties pastāvīgās briesmās, uzdrīkstējās veikt svarīgus uzdevumus 1917. gadā novembrī dibinātās Latviešu pagaidu nacionālās apvienības labā. Patriotisms un cerība par Latvijas, brīvības Jāņa Čakstes krūtīs auga aizvien lielāka un lielāka, jo tai sāka rasties jau pavisam reāls pamats – jau 2 sesijas laikā Laviešu pagaidu nacionālā apvienība bija likusi pamatus Latvijas valstij, savukārt viņa vadībā 3. sesija pieņēma lēmumu par sakaru nodibināšānu ar ārvalstīm, deklarējot, ka neatkarīgās un nesadalītās Latvijas mērķis ir sadarboties ar sabiedroto varām. Ši sesija notika pagrīdes apstakļos tāpēc nav saglabājies neviens dokuments vai sesijas protokols, tikai ir zināms, ka saskaņā ar nosprausto ārpolitisko kursu, tika izdota pilnvara Zigfridam Annai Meirovicam aizstāvet neatkarīgās Latvijas intereses Anglijā.
1918. gadā J. Čakste tika izvirzīts kā delegāts uz rietumvalstīm un viņam tika noteikts braukt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, bet Krievijas oktobra apvērsums aizkavēja šada rasktura viziīti ārvalstīs.
„Latvju tauta grib pasargāt savu tautību, paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju, panakt neierobežotu iespēju un brīvību noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekanomisko attīstīstību”
Neskatoties uz Tautas Padomē visapkārt valdošo skepsi par Latvijas valsts idejas īstenošānu J. Čakste tomēr saglabāja savu nerimstošo optimismu, skatījās ar plašām cerībām nākotnē un iedvesmoja daudzus savus līdzgaitniekus ticībai, ka reiz Latvija būs brīva un piederēs tikai latviešiem. Jānis Čakste bija tas, kas spēja apvienot nacionalo degsmi ar apdomu, atbildības prasmi un bija spējīgs spert turpmākos soļus, kas bija nepieciešami pilnīgai Latvijas suvernitates izcīņai. Jānis Čakste un viņa politiskās spējas bija tieši tas, kas mazajai, drosmes pilnajai Latvijai bija nepciešams, lai tomēr kļūtu par patstāvīgu, sevi pārvaldošu valsti.
Ar Čakstes diplomātisko spēju palīdzību, Zifgrīdam Annai Meirovicam izdevās panākt to, ka 1918. gada 11. novembrī Lielbritānija atzina Latvijas valsts de facto . Šī ziņa Latvijā tika sveikta ar nesakitāmām uzvaras gavilēm un slavinājumiem Latviešu Pagaidu Nacionālajai Padomei un Jānim Čakstei. Tauta saprata, ko nozīmēja Latvijas de facto atzīšāna, tā bija jau viena kāja brīvībā, tagad vairs tikai atlika panakt Latvijas de iure, lai varētu sevi – Latviju – uzskatīt par brīvu .
Neskatoties uz to ka, līdz Latvijas de iure atzišanai vel bija bija garš ceļš ejams un daudz jo daudz upuru nesami, 1918. gada 17. novembrī tikai izveidota Tautas Padome, kam nu jau gandrīz oficiali piederēja likuma vara Latvijā, un 1918. gada 18. novembrī Latvijas II teātri, tagadējā Nacionālajā teātri, tika proklamēta Latvijas valsts dibināšāna . Tika veikts milža solis mazās Latvijas nākotnes vārdā.
Tautas Padome aizmuguriski 17. novembrī bija ievelējusi Čaksti par savu priekšsēdētāju, un arī izsūtījusi telegrammu ar officiālu ielūgumu ierasties 18. novembrī Rīgā, Latvijas II teātrī uz Latvijas valsts proklamēšānu. Jānis Čakste neieradās uz šo svinīgo pasākumu . Kāpēc? Par to historiogrāfija klusē, un neatklāj pietiekoši apstiprinošus faktus kādēļ Čakste neieradās. Vai viņš nobijās no sekām? Vai arī bija pret šo tik ļoti svarīgo notikumu? Vai arī vienkārši nesanāca laika? Vai telegramma ieradās ar nokavēšānos? Šie jautajumi netiek atbildēti. Tiek izvirzītas versijas, bet netiek sniegtas faktus apstiprinošas atbildes. Šis notikums ir vienīgias melnais ēnas punkts Jaņa Čakstes politiskajā darbībā, kas attiecas uz Latvijas neatkarību.
Latvija bija dibinata. Tautas Padomes uzdevumā Kārlis Ulmanis bija izveidojis Pagaidu valdību. Latvijā faktiski vēl joprojam valdīja Vācija. Kārlis Ulmanis parūpējās, ka jau 18.novembra vakarā Vācijas ģenerālpilnvarotais A.Vinnigs tika informēts par Latvijas valsts nodibināšanos. Vācijas kabineta sēdē, kas notika dažas dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas, tika nolemts atzīt K.Ulmaņa valdību kā provizorisku varu “latviešu etnogrāfiskajā teritorijā” un Tautas padomi kā “kontrolējošo instanci”. 25.novembrī K.Ulmanis saņēma no A.Vinniga sekojoša satura rakstu: “Pagodinos prezidenta kungam paziņot, ka vācu valdība ir ar mieru provizoriski atzīt Latvijas tautas padomi par patstāvīgu varu un pagaidu valdību par tās izpildu komisiju tam laikam, kamēr miera konference izšķirsies par Latvijas nākotni saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām.”
Lelākoties viss jau bija izdarīts, vairs tikai atlika panākt Latvijas de iure atzīšanu Parīzes miera konferences laikā. Izveidojis nepieceišamo delegāciju J.Čakste, cerību un optimisma pārpildīts, devās uz Parīzi pretī nezināmajam izcīnīt arī Latvijas de iure. Rezultāts bija negatīvs, konferences dalībnieki faktiski ignorēja Latvijas delegācijas prasības.
Visā savas darbības laikā augšupminētajai delegācijai tā arī neizdevās panakt pozitīvu de iure atzīšānas jautajuma risinajumu. Jānis Čakste uz mirkli bija nozudis no aktīvi darbīgās politiskās skatuves, bet viņa cerības uz gaišo nākotni saglabājas, mazas bet drosmes un ticības pilnas.
Cerības uz Latvijas de iure atzīšanu sniedza Brīvības cīņu rezultāts, ko Čakste tad arī saprata un aktīvi centās iesasitīties politikajās norisēs un vadīja Tautas Padomi izrādot godu un pateicību Brīvības cīņu cīnītājiem, kas fakstiski Latvijai deva otro elpu tālākajai cīņai.
„Tas nebija nekāds burvis, tas bija latviešu dzīvais spēks, latviešu kareivji, latviešu jaunatne, kas viņus aiztrieca projam, no savas puses netaupīdami ne pūles, ne dzīvību”
Brīvības cīņu rezultātā 1920. gada 11. augustā Latvija parakstīja miera līgumu ar Krieviju, kas noteica ka Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri šeit aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem.
Vārti bija vaļā, viss, kas bija jāizdara bija pa tiem jāieiet. Šo svarīgo soli veica Zigrfīds Anna Meiorovics, kas veicot aktīvas sarunas ar Antantes valstu pārstāvjiem panāca Latvijas de iure pasludināšana 1921. gada 26. janvārī.
“Mēs esam panākuši de iure atzīšanu bez kaut kādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu intereses to vislabāk prasa.”
Latvija bija brīva un neatkarīga, nu tā bija jāpārvalda cilvēkiem, kas zināja ko dara, un, kas būs labak Latvijai tagad un nākotnē. Uz to pamatojoties 1922. gada 14. novembrī Latvijas pirmā Saeima ar 92 balsīm, sešiem deputātiem atturoties, Čaksti, kā vienīgo kandidātu, ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu. 1925. gada 6. novembrī otrā Saeima, viņu atkārtoti ievelēja prezidenta amatā.
Savas prezidentūras laika posmā, Jānis Čakste izcēlās ar savu spēju stāvēt pāri partijām un saglabāt iespejamo objektivitati, kā arī ar savu iedvesmu un lielo devumu latviešu tautai. Jānis Čakste daudz deva savai ģimenei – latvijas tautai, un latvijas tauta deva daudz atpakaļ, savas mīlestības un respekta izpausmēs. Blakus savas visiemīļotās Latvijas liktenim Jānis Čakste spēja nodibinat lielisku ģimeni, būtu mīlošs vīrs, gadīgs tēvs un ieaudzināt Latvijas mīlestību gan saviem bērniem, gan savai tautai .
„Paši savā tautā lai meklējam pirmo un stiprāko atbalstu Latvijas valsts uzcelšānai. ”
Latvija bija atradusi šo tik ļoti sev nepieciešamo un svarīgo balstu, viņu – Jāni Čaksti – ietvērot viņu, kā savu sapņu un cerību, ka arī brīvības nemirstīgu simbolu.
1927. gada 14. martā visu Latviju satricinaja baznīcas sēru zvani. Viens no Latvijas ietekmīgākajiem demokratiem, Latvijas valsts augstākais pārstāvis, bruņoto speku vadonis un pirmais Latvijas Valsts prezidents – Jānis Čakste – bija devies mūžības takās. Karogi bija uzvilkti pusmasta. Saeima un pilsētas domes noturēja sēru sēdes. Katra latvieša mājās bija aizdegtas svecītes par „Čakstes tēva” dvēseles mūžīgo mieru.
„Čakstes tēvs bij, ir un paliks nesasniedzams paraugs un cildens piemērs, kādam jābūtu īstam, nesavtīgam, pašaizliedzīgam valsts darbiniekam. Čakstes tēva vairs nav... Viņš ir miris... Dziļās sērās tauta loka ceļus pie viņa zārka... Viņa vārds un piemiņa nezudīs, kamēr pastāvēs Latvija un latvju tauta”
|
