Man rūp dažādi jautājumi. Bieži es aizdomājos -vai es varēšu atrast dzīvē savu vietu? Vai es varēšu sevi realizēt savā mūžā? Es cenšos darīt visu, kas ir manos spēkos. Bet bieži man nekas nesanāk... Es gribu būt laimīga, bet vienmēr izdomāju sev kaut kādas kolosālas (manuprāt) problēmas. Kāpēc? Laikam man tas patīk. Laikam tā ir interesantāk dzīvot...
Man rūp tāda lieta - es nekad nedomāju par to, ko runāju vai daru. Manā prātā galveno vietu ieņem ambīcijas. Daudzi cilvēki man ir teikuši, ka jāmācās vispirms domāt, pēc tam runāt vai darīt. Es viņiem pilnīgi piekrītu... Bet nevaru cīnīties ar sevi... Tas mani ļoti uztrauc.
Man rūp, ka mani vecāki bieži mani nesaprot... pavisam negrib saprast un uzklausīt. Es ļoti mīlu savus vecākus, bet dažreiz mūsu viedokļi nesakrīt. Dažreiz man liekas, ka mēs runājam dažādās valodās... Es piekrītu - pusaudžiem nedrīkst dot daudz brīvības, pēc tam būs ļoti grūti viņiem kaut ko iemācīt un paskaidrot. Es taču neprasu to! Es tikai gribu, lai mani uzklausa un nepārmet man, ka esmu vēl zaļa un nepazīstu dzīvi... Es gribu pieļaut kļūdas un mācīties no tām.
Piekrītu... Muļķības.. Taču šajā vecumā es gribu visiem pierādīt, ka esmu personība... Un neviens pieaugušais nevarēs mani stopēt vai salauzt!... |
