Eseja „Kas man rūp?”
„Kādi ļaudis mums vajadzīgi:
Ļaudis nenopērkami.
Ļaudis stingri pret bagātības kārdinājumiem.
Ļaudis godīgi, kā mazās tā lielās lietās.
Ļaudis, kuru centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām.
Ļaudis – pilsoņi, kuriem sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv.”
(Kārlis Ulmanis)
Kas man rūp? Tas ir plašs jautājums ar lielu atbilžu variāciju skaitu. Gluži droši varu atbildēt, ka man rūp, kas notiek man apkārt. Man rūp notiekošais valstī, patriotisma trūkums sabiedrībā un sabiedrības pasīvā attieksme pret sevi, valsti un tajā notiekošajiem procesiem.
Jau septiņpadsmit gadus mums ir iespēja dzīvot savā atjaunotajā, neatkarīgajā valstī. Jau septiņpadsmit gadi pagājuši, kopš ļaudis prieka asarām acīs sagaidīja ziņu par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu un valstiskās neatkarības atjaunošanu. Jau septiņpadsmit gadi mūs šķir no saltajām un baigajām janvāra dienām, kad tauta pateica skaidru un nepārprotamu atbalstu neatkarīgās Latvijas atjaunošanas idejai, idejai, kura tika apzīmogota ar nevainīgu ļaužu asinīm. Pavisam septiņpadsmit gadi pagājuši, kopš tauta ar laimes, saviļņojuma un prieka sajūtam sirdīs pacēla acis uz debesīm, kur augstā mastā pēc piecdesmit apspiestības gariem gadiem virs brīvās Latvijas zemes atkal plīvoja mūsu svētums – sarkanbaltsarkanais karogs. Daudziem šis skats bija kas jauns, neierasts un nesaprotams, citi par to bija dzirdējuši čukstus ģimenes lokā. Daudzi jo daudzi šo dienu bija glabājuši dziļi sirdī cauri visiem apspiestības gadiem.
Deviņdesmito gadu sākums bija trauksmains laiks. Bailes, neskaidrība, neziņa par nākotni mijās ar patriotisma uzplūdiem, ticību un cerību. Neskatoties ne uz ko, tauta ticēja, tauta cerēja. Uzticējās vadošo amatpersonu teiktajam:
„Pagaidiet gadus piecus, un tad jau būs labi!”
Pagāja pieci gadi, bet nekas nemainījās. Un atkal aicinājums paciesties vēl gadus piecus, un tad jau viss būs labi – kā rietumos. Skarbā realitāte ir tāda, ka jau pagājuši septiņpadsmit gadi un dotie solījumi aizmirsti. Trāpīgi mūsu tauta apraksta savu dzīvi, sakot:
„Solīts makā nekrīt.”
Ja kādreiz pajautā par neatkarības atgūšanas laiku cilvēkiem, kuri tikko bija nodibinājuši ģimenes vai grasījās to darīt, caur dažādiem izteikumiem atklājas viena kopīga doma. Neziņu un nedrošību par esošo laiku noslāpēja valdošo aprindu izteikumi, ka bērni jau varēs dzīvot labākos laikos, nodrošinātos laikos un labklājībā. Taču, ja šiem pašiem cilvēkiem lūdz salīdzināt savas izjūtas toreiz un tagad, nekas kardināli nav mainījies, ja vien tikai vēl lielāka nedrošība un neziņa par bērnu nākotni un dzīvi jaunajos apstākļos.
Ir nodoti Atmodas ideāli un cerības par nodrošinātu dzīvi savā valstī. Patiesībā tauta slīgst nabadzībā. Tā nevis dzīvo, bet eksistē. Izklausās fenomenāli dati par valsts ekonomisko izaugsmi. Mistiski rādītāji pozitīvi paaugstinās, uzrādot augstākos izaugsmes tempus Eiropas Savienībā. Bet kāds labums no tā dzīvē? Tautas stāvoklis bez izmaiņām, dažās jomās pat vērojama tendence stāvoklim pasliktināties. Mūsu valsti pat varētu ierindot augšējās pozīcijās topā par graujošāko sociālo nevienlīdzību Eiropā. Patiesais stāvoklis ir katastrofāls – kamēr kāds valsts priviliģētā slāņa pārstāvis dienu un nakti lauza galvu, kādus zeltītus aksesuārus novietot savā vannas istabā, kādai daudzbērnu ģimenei (un ne vienmēr daudzbērnu) jālauza galva, kā pienācīgi izskolot savas atvases. Vieniem ir viss, bet citiem trūkst pat normālai dzīvošanai nepieciešamā. Vai tas ir pieņemami 21.gs Eiropā? Nu nedzīvojam taču 18.gadsimta absolūtajā monarhijā!
Mēs dzīvojam laikā, kad piedzīvojam hronisku tiesiskuma, vienlīdzības un godīguma trūkumu. Mūsu valsti vada cilvēki, kurus neinteresē tautas apstākļi un tās labklājība, bet gan tiekšanās pēc savtīga pašlabuma. Bijušais prezidents Kārlis Ulmanis ir teicis, ka pirmajā vietā jāstāda valsts intereses, tad tautas intereses un tikai pēc tam savas personīgās. Mūsu valsts vadītāji neredz tālāk par Rīgas augstajiem torņiem, bet faktiskā Latvijas robeža viņu izpratnē ir arī Rīgas rajona robeža. Pārējiem latviešiem ir nelielas cerības tikt sadzirdētiem reizi četros gados, kad uz vietu Saeimā kārie censoņi dodas balsu medībās jaunajās, neapgūtajās teritorijās pārējās valsts teritorijā. Valsts attīstība notiek tikai Rīgas rajona ietvaros, bet pārējām pilsētām un rajoniem ir ekskluzīvas iespējas piedalīties īstā izdzīvošanas šovā. Šovā, kurā jāmācās „savilkt galus kopā” ar nelielu finansējumu, un klauvēt pie dažnedažādām durvīm, lai iegūtu lielāku finansiālo atbalstu cilvēcīgas dzīves nodrošināšanai. Daudzi šiem apgalvojumiem var nepiekrist, taču tie, kuri dzīvo šaipus robežai, lieliski saprot, ka tieši šāda ir patiesā situācija. Ik pa laikam valdošajām aprindām vajadzētu atgādināt, ka Latvija joprojām sastāv no četriem novadiem – Kurzemes, Zemgales, Latgales un Vidzemes.
Man rūp patriotisma trūkums tautā, sevišķi jaunatnē. Vai var gribēt patriotismu, ja trūkst pat elementāras cieņas pret valsts simboliem? Nereti dažādās vietās ir gadījies novērot situāciju, kad tiek izrādīta vienaldzība pret atskaņoto valsts himnu. Ķiķināšana, sarunas un ņirgas par tiem „jocīgajiem”, kuri vēl dziedāt līdzi sadomājuši! Lielais vairums pat himnas vārdus nezina un nesaprot, no kurienes tā radusies. Himna nav caurkritis singls Eiropas hītu radio, bet gan tautas lūgsna. Lūgsna, kura bija uz to mocekļu lūpām, kuri palika nāves skarti abu Pasaules karu nežēlīgajos laukos, cietuma velvēs vai brīvā laukā, skatoties uz šautenes stobru, ko pavērsis čekists, vai Sibīrijas neapgūtajos plašumos. Tāpēc jaunatnei vajadzētu izjust cieņu un bijību pret saviem simboliem: karogu, ģerboni un himnu. Mums tie jāsargā, jālolo, cik vien varam, lai nekad vairs nepienāktu diena, kad sveša vara tos vēlreiz iemin dubļos. Bet ko gan var gribēt no jaunās paaudzes, ja valdošajām aprindām rūp tikai kabatu piepildīšana, nevis augstākas vērtības.
Maz, pārāk maz jaunatnes apmeklē svarīgām atceres vai piemiņas dienām veltītus pasākumus; to čaklāko apmeklētāju – sirmgalvju – rindas arī nepaliek biezākas, tāpēc neglābjami apmeklētāju skaits sarūk. Par ko tas liecina? Par attieksmi pret valsti, pret varoņiem un mocekļiem, kuri savas dzīvības un dzīves atdeva šīs pašas valsts vārdā. Un šī attieksme nevēstī neko pozitīvu – trūkst patriotisma, trūkst mīlestības pret savu valsti. Mūsu tautas vēsture jau relatīvi īsā laikā ir pierādījusi patriotisma vitāli svarīgo nozīmi. Tieši peltā un nievātā K. Ulmaņa laikā patriotiskās audzināšanas pozitīvais rezultāts vēl ilgi bija jūtams. Tika izveidota saistīta, vienota un valsti mīloša sabiedrība, patriotiska sabiedrība, kura spēja izturēt smago 1940.gada triecienu un vēl piecdesmit gadus saglabāt un nodot tālāk ticību Latvijai, līdz pat neatkarības atgūšanai, neraugoties uz komunistu nebeidzamajiem centieniem iznīdēt „buržuāzisko nacionālismu”. Mūslaiku sabiedrība vēl neprot novērtēt patriotisma nozīmi. Valsts nenoliedzami piedzīvotu straujāku uzplaukumu, ja tās vadītāji darbotos pēc labākās sirdsapziņas un augstāko motīvu vadīti, kā tas tiek apgalvots. Ir paradoksāli, ka pirmās brīvvalsts laikā valstsvīri roku rokā ar tautu spēja kara atstātajā iznīcībā izveidot plaukstošu valsti ar dinamisku ekonomikas, kultūras un izglītības sistēmas attīstību un labklājības pieaugumu. Ikviens strādāja ar pilnu atdevi, lai vēlāk varētu cienīgi baudīt sava nesavtīgā darba augļus. Tika domāts par kopējo labumu, ko aktīvi atbalstīja arī valdība. Un šeit atkal der atgādināt K. Ulmaņa vārdus:
„Lai atminamies ikviens: ja tautai un valstij kopā iet slikti, tad nevienam pilsonim atsevišķi vienam pašam labi neies”
Bet atjaunotajā republikā, neraugoties uz nesalīdzināmi labākiem vispārējiem apstākļiem, šie rādītāji mīņājas uz vietas vai pat piedzīvo lejupslīdi. Un patriotisma trūkumā nevar vainot vien pašus jauniešus. Lielā mērā vainojamas valdošās aprindas, kuras nespēj nodrošināt labi apmaksātas darbavietas jaunajiem speciālistiem, tāpēc aizvien biežāk viņi izšķiras par domu doties uz ārzemēm, kur tie ir labi atzīti un nodrošināti ar iztikas līdzekļiem. Tas pats notiek arī ar cilvēkiem, kuri dodas labākas dzīves meklējumos galvenokārt uz Īriju un Lielbritāniju. Un diemžēl es varu piekrist, ka šādos apstākļos, kad tauta dzīvo nabadzībā un pastāvīgā spriedzē, cenšoties nopelnīt vajadzīgos iztikas līdzekļus, par patriotismu tiek aizmirsts. Gluži dabiski arī bērni, redzot vecāku pūliņus smagi strādājot par smieklīgu samaksu, atstāj patriotismu nepamanītu, jo esošie apstākļi to nenovēršami nobīda otrajā plānā. Ir ļoti bēdīgi, ka mūsu sabiedrībā atrodas tādi indivīdi, kas atļaujas šos cilvēkus nosaukt par tautas nodevējiem un pārbēdzējiem, un zākā tos ar citiem necildeniem apzīmējumiem. Taču šie cildenie „patriotisma aizstāvji” gandrīz vienmēr ir labi situēti ļaudis, kuri nekad nav izjutuši naudas trūkumu, un kā ir, ja bez atpūtas jāvergo par grašiem, cenšoties nodrošināt savu ģimeni ar visu nepieciešamo. Daļa aizbraucēju lolo cerības par atgriešanos Latvijā pēc kāda ilgāka laika, taču liela daļa šo cerību ir atmetusi, jo svešā zeme izrādījusies pretimnākošāka nekā savējā, kura uzgriezusi saviem pilsoņiem muguru. Mūsu priekšstāvjiem būtu daudz un nenogurstoši jāstrādā, lai ieinteresētu jauniešus palikt Latvijā un strādāt tās labā.
Es lieliski apzinos, ka šīsdienas situācija nav tāda, lai daudz varētu nodoties tādām lietām, un arī ikdienā pietiek rūpju un likstu, lai vēl domātu par patriotisma trūkumu. Taču te der atgādināt, ka pirmās Brīvvalsts laikā apstākļi bija vēl smagāki un grūtāki, taču vienalga vecāki atrada laiku audzināt savas atvases par īsteniem savas valsts un tautas patriotiem. Cerēsim, ka par spīti grūtībām un likstām, mūsdienu sabiedrība spēs vairāk mīlēt savu valsti, savu zemi.
Man rūp un mani uztrauc sabiedrības pasivitāte visiem svarīgos jautājumos. Rodas iespaids, ka tauta ir pārāk pacietīga un, neraugoties uz grūtībām, nesaka ne vārdu savā labā, bet cieš klusu. Bet nav jau ko brīnīties! Septiņsimt gadus, izjūtot vācu, poļu, zviedru un krievu pletnes virs savām mugurām, pacietība ir bijusi vienīgais izdzīvošanas garants. Gadu simtiem latvietis ir pieradis klusēt par netaisnībām un samierināties ar savu skaudro un nenovēršamo likteni.
Bet nu laiki ir mainījušies. Esam saimnieki savā zemē (nu vismaz tā tam vajadzētu būt, un mums aktīvi jālīdzdarbojas notiekošajos procesos un uzstājīgi jāpauž sava nostāja. Patīkams pavērsiens šajā jomā manā izpratnē bija 3.novembrī notikusī tautas sapulce Doma laukumā. Es ceru, ka ikviens tagad ir sapratis – nepietiek vien ar ducīti pensionāru pie Saeimas nama, lai liktu sevi sadzirdēt. Ielās jādodas un jātiekas lielākām cilvēku masām, lai paustu savu attieksmi. Jārīkojas tālredzīgi un apdomīgi, jābūt disciplīnētiem, organizētiem un vienotiem, jo tikai vienotībā ir spēks.
Visā, kas notiek mums visapkārt, noteikti nevajadzētu vainot un nopelt Valsti, bet gan rūpīgāk raudzīties, kādus cilvēkus ievēlam tai par stūrmaņiem. Neklausīsimies tukšās runās, bet raudzīsimies un vienmēr izvērtēsim reāli paveikto. Ja mūsu valsts pirmajiem prezidentiem Čakstem, Zemgalam, Kviesim un Ulmanim dotu iespēju apraudzīt mūsdienu Latviju, viņi diez vai būtu priecīgi par redzēto. Viņu sirdīs valdītu divējādas sajūtas – prieks par lietām, kas viņu laikā neizdarītas, bet tagad paveiktas, piemēram, valsts panākumi ārpolitikā. Un arī rūgtums par zudušajiem ideāliem un principiem, arī jauno dzīves moto:
„Kam maz, tam vēl mazāk, bet, kam daudz – tam vēl vairāk.”
Paraugoties uz visu no malas, ar vēsu prātu mēs tomēr nedzīvojam bēdu un tumsas ielejā. Taču jājautā, vai tie, kuri atdeva savas dzīvības brīvības cīņās, abos karos un janvāra barikādēs, to vēlreiz darītu, zinot, kā viss tagad izvērsies?
Varbūt esošas problēmas esmu pārāk paspilgtinājis, taču to izcelšana ir vienīgais veids, kā pievērst tām uzmanību, lai tās tiktu risinātas. Dzīvosim, strādāsim un centīsimies, lai vismaz savas dzīves laikā spējam Latvijā atdzīvināt nodotos Atmodas ideālus.
|
