Vai Jūs kādreiz esat aizdomājušies par to, kas mēs esam un kāds ir mūsu uzdevums savās dzīvēs? Mēs katrs cilvēks jebkurā vecumā, dzīves posmā un apstākļos esam maza daļiņa no pasaules sabiedrības, un mēs visi esam vienlīdzīgi, tikai katrs pats izvēlas savu dzīves ceļu un soli, kādā to iet, savu lomu, kādu spēlēt dzīves nopietnajā teātrī. Diemžēl fakti un pieredze rāda, ka daudziem sava dzīve ir vienaldzīga- viņi bezmērķīgi eksistē, nevis pienācīgi dzīvo, saprotot sevi un tiecoties pēc izvirzītajiem mērķiem.
Ikdienā kontaktējos ar saviem vienaudžiem, uzklausu viņu dzīvesstāstus, pieredzi, problēmas, bieži vien arī sūdzības un gaušanos. Reizēm man sirds sažņaudzas līdzjūtības sāpēs, bet citreiz dusmās par šo cilvēku nolaidību gribas teikt: „ Pietiek gausties! Ja beidzot pats sāksi kaut ko darīt, rīkoties savā labā, tad arī tev paveiksies un visi dzīves ceļi tavā priekšā atvērsies, nekas nenotiek pats no sevis. Visas grūtības var uzveikt, tās norūda raksturu un vēlāk sniedz gandarījumu par paveikto.” Diemžēl daudzi nemaz neieklausās manos vai citu vienaudžu vārdos, viņi savā iedomu pasaulē skumst un gaužas par dzīves grūtībām. Bet kas tad viņiem ir tik grūts? Viņi ir fiziski veseli, ar labām prāta spējām, jauni un visu varoši. Bet mums apkārt ir sastopami ar smagām traumām un neārstējamām slimībām daudzi vienaudži, kas varbūt nekad nevarēs staigāt ar abām kājām, pieskarties ar abām rokām, redzēt brīnišķīgo krāsu pasauli, dzirdēt visapkārt skanošās melodijas un skaņas. Tā ir rēta uz mūžu, bet mēs to varbūt nemaz nenojaušam, jo viņi nesūdzas, nežēlojas un neizrāda savus trūkumus, viņi tā vietā ir atraduši sev tīkamas nodarbes, kas sniedz gandarījumu un prieku. Viņi nesēž uz vietas raudot vai noslēdzoties sevī, nē, viņi ir enerģijas pilni jaunieši, kas dzīvo savā vērtību sistēmā, novērtē to, kas viņiem ir, piemēram, dzīvību, ģimeni un draugu atbalstu. Viņiem nepatīk žēlsirdība vai sabiedrības savādie acu skatieni, viņi vēlas darīt to, kas patīk, un dzīvot, kā visi, nepievēršot sev lieku uzmanību. Mēs tik daudz varam mācīties no šiem dzīvespriecīgajiem un sirsnīgajiem cilvēkiem! Ar viņiem kontaktējoties, es jūtu pavisam citu attieksmi, gribasspēku un drosmi pierādīt sevi pasaulei. Tad kāpēc tie jaunieši, kas ir veseli, nespēj novērtēt savas iespējas, bet sūdzas par dzīvi, kuru nemaz nepazīst un nenovērtē? Tas ir tāpēc, ka mūsu vērtības ir tik ļoti atšķirīgas, bet daudziem tādu nemaz nav, jo viņi paši neapzinās, ko vēlas saņemt no dzīves un ko sniegt pretī.
Daudzi jaunieši, saskaroties ar pirmajām grūtībām, bailēm un šaubām, padodas, kaut gan mērķis ir bijis tik tuvu, un te tas pēkšņi izslīd no pirkstu galiem. Man rūp tas, ka viņi neuzdrošinās mēģināt vēlreiz. Tā ir gļēva un muļķīga rīcība, ko nosaka bailes no otrreizējas izgāšanās, citu apsmiekla. Tās ir jāpārvar, jo neviens nav piedzimis ģēnijs vai ar izkoptiem talantiem, tas viss nāk laika gaitā. Pat mācoties braukt ar riteni, esmu neskaitāmas reizes kritusi, sasitusies, raudājusi, bet ne padevusies, jo agri vai vēlu mērķis tiek sasniegts. Katrā nākamajā mēģinājumā arvien vairāk darbojas prāts, nevis impulsi vai instinkts. Mēs sākam piedomāt pie savām kļūdām, neveiksmēm un dodamies tālāk uz kalna virsotni. Tas taču nav nemaz tik grūti, kā daudzi to ir iedomājušies! Visas savas dzīves gaitā mēs sastapsimies ar grūtībām un, ja tik viegli padosimies, nekur tālu savā dzīvē netiksim. Bet ikviens taču sapņo par labu izglītību, augstu algu un lielu māju, un, lai to visu sasniegtu, ir jāpārvar tik daudz grūtību, šķēršļu, asaru. Manuprāt, ikviens ir spējīgs tikt pāri grūtības latiņai un celt to arvien augstāk, tāpēc visi tie, kuri pie pirmajām grūtībām nolaiž rokas gar sāniem un iebāž degunu smiltīs, vai nokrīt no augstākā pakāpiena, nedrīkst tik vienkārši padoties, ir jāmēģina vēl un vēl, kamēr izdodas.
Nevienam nav noslēpums, ka daudzi jaunieši ir iegrimuši atkarībā. Tikai neatbildēts paliek viens jautājums - kas ir iemesli? Vai tā ir vilšanās, salauzta sirds, bēdas un bara instinkts, vai vienkārši viss sākās ar tieksmi pamēģināt un nespēju pretoties vilinājumam? Tas parāda, cik mēs esam vāji un neapdomīgi. Atkarība ir kā spēle- ja tu nezini noteikumus, tu izstājies, bet, ja tu aizraujies, sekas ir negaidītas un nelabvēlīgas. Ikviens taču ir dzirdējis, lasījis par alkohola, narkotiku un citu atkarību izraisošu vielu bīstamo darbību, taču daudzi to neņem nopietni. Tu runā kā ar sienu, un tavi vārdi atsitoties nāk pie tevis atpakaļ. Viss sākas ar draugu kompānijām, dažādām ballītēm un pasākumiem, kad par vienu no relaksācijas veidiem tiek izmantotas apreibinošas vielas. Un atkarība ievelk ļoti ātri un nemanāmi savā pasaulē. Uz ielām arvien biežāk manāmi apreibuši, neizgulējušies un novārguši jaunieši, kas nespēj sevi kontrolēt. Gaita, uzvedība un pat sejas vaibsti liecina par nelabvēlīgām vielām, tikai ieskatoties vien pāriet vēlme ar viņiem kontaktēties- tas ir nepatīkami. Esmu runājusi ar daudziem jauniešiem, kas ir lietojuši apreibinošas vielas. Viņi ir emocionālāki, atraisītāki un bieži vien, pašiem negribot, atklāj visu, kas sakrājies uz sirds, savas bēdas un prieku, bet bieži viņi tik ļoti sāpina citus ar kādu neapdomīgu vārdu vai darbību. Pēc tam dzirdamas tik pierastās un apnicīgās atrunas- piedod, nedomāju nopietni, neapvainojies par manu vakardienas rīcību, biju dzēris. Nesaprotami teikumi un nepabeigti vārdi ir viņu leksika, interešu loks sašaurinās. Viņu draugi lēnām zūd, vērtības mainās, un uzvedība kļūst pavisam sveša un neraksturīga šim cilvēkam. Skumji, ka daudzi necenšas, nespēj pateikt „nē” kārdinājumam.
Daļai jauniešu prāts ir tik ļoti aptumšojies, ka viņi meklē vieglāko ceļu, kā iegādāties sev tīkamo, piemēram, ar zagšanu, krāpšanu un citām nelikumībām. Gandrīz katru dienu televizorā, radio un laikrakstos sastopos ar ziņām par laupīšanām, izveicīgām krāpšanām un veiklām zādzībām. Arī es esmu bijusi upuris šiem pārkāpumiem- esmu bijusi apzagta, gandrīz apkrāta, bet, tā kā mans intelekta līmenis un izveicība ir lielāka nekā šiem ļaundariem, tad viņu nagos reti esmu kritusi. Tagad cilvēks nekur nevar būt pilnībā drošs, ejot pa ielu, ciešāk jātur somiņa, īpaši lielā pūlī, māja jāslēdz ciet, pat kabatas jāuzmana. Tāda ir bargā patiesība, jo garnadži ir ar lielu pieredzi un mēģinās darīt visu, lai iegūtu sev tīkamo, un tas apdraud apkārtējo sabiedrību. Es uztraucos par saviem vienaudžiem, jo viņi ceļ neslavu un nekārtības mūsu valstī, kamēr, piemēram, Anglijā pat nav signalizācijas, apsardzes vai novērošanas kameru, jo cilvēki neiedomāsies apzagt veikalu, kur nu vēl iedzīvotājus. Kāpēc mūsu sabiedrībā ļaundaru skaits pieaug? Vai vaina meklējama agrā bērnībā, nepareizā audzināšanā un dzīves apstākļos? Skumji, ka šiem cilvēkiem nav pat sirdsapziņas pārmetumu- viņi apzog vecus cilvēkus, pensionārus vai tos, kas godīgi pelna naudu, lai apgādātu ģimeni. Kāpēc viņi paši nevarētu strādāt un pelnīt savai iztikai? Laikam vieglākais ceļš vienmēr ērtāks….
Katram cilvēkam savā dzīvē ir jāgūst gandarījums, jādzīvo harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli, kas gaida atbalstu, nevis vienaldzību un noraidošu attieksmi. Mēs neesam izolēti no sabiedrības, bet kopā veidojam cilvēces tagadni nākotnei. |
