Kas man rūp.
Zvans, kas katru dienu aicina skolēnus klasē, arī šorīt pārtrauc aizrautīgās sarunas. Nākamā stunda- sociālās zinības. Šoreiz skolotāja mums uzdod šādu jautājumu: „Kas tev dzīvē rūp?” Neveikli samulstu un nesaprotu, ko atbildēt. Nē, ne jau tāpēc, ka nav tādu lietu, kas man rūp, vai arī tāpēc, ka tās būtu ļoti primitīvas lietas, bet gan tāpēc, ka to ir daudz un tās visas ir vienlīdz nozīmīgas. Tomēr, ja jau man jāizvēlas, tad atzīšos, ka šobrīd visvairāk mani satrauc cilvēku nevērība un vienaldzība kā pret citiem, tā pašiem pret sevi.
Visskumjākais ir tas, ka bieži vien, darot ikdienas darbus un cīnoties ar problēmām, aizmistam pateikt labus vārdus tiem cilvēkiem, kas ir mums svarīgi. Aizmirstam, ka pasaule neaprobežojas tikai ar mums un mūsu problēmām- tā ir plaša un tajā ir vairāki miljoni cilvēku ar savu dzīvi, savām problēmām, un ikkatrs no tiem alkst pēc maiguma un uzmanības. Labs vārds, uzslava, smaids- tas taču neprasa no mums lielu piepūli vai bagātību, vien redzīgas acis, dzirdīgas ausis un dāsnu dvēseli. Tā kā arī es esmu pārcietusi tā cilvēka vienaldzību, ko uzskatīju par draugu, varu teikt pavisam droši- nevērība un vienaldzība sāp vairāk nekā fiziskas sāpes un neko tādu savā dzīvē vairs negribētu piedzīvot.
Šobrīd varu teikt, ka esmu laimīga, jo neesmu viena. Ikdienā mani balasta ģimene un draugi- cilvēki, kas mīl mani tādu, kāda es esmu. Cilvēki, no kuriem es saņemu palīdzību ikvienā situācijā, kad tas ir nepieciešams, un kas dalās ar mani priekā, uztic savas problēmas, ko kopā risinām.
Mani allaž ir pārsteidzis tas, ka cilvēki spēj būt auksti ne tikai cits pret citu, bet citām dzīvām būtnēm. Pavisam nesen dzirdēju- kāds puisis esot izlauzis kaķim visas kājas. To dzirdot, man pārskrēja aukstas tirpas pār muguru un pārņēma riebums pret šo cilvēku. vai tiešām tuvumā nebija neviena , kas to varēja novērst? Mēs neesam tiesīgi lemt par kāda dzīvas būtnes likteni, neviens mums nav devis tādas tiesības. Pārsteidzoši, ka prātā var ienākt kaut kas tik zemisks un riebīgs!
Gandrīz katru dienu televīzijas pārraidēs stāsta par bērniem, kas pazuduši bez vēsts vai kļuvuši par kāda noziedznieka upuri. Visvairāk mani pārsteidza stāsts par kādu jaunu meitene, kas, nespēdama uzturēt savu tikko dzimušu meitiņu, nolēma to pārdot. Viņas necilvēcīgajā rīcība tika atklāta, un šī meitene saņēma arī pienācīgu sodu. Klausoties, par šo notikumu, aizdomājos- kā gan kaut kas tāds vispār var ienākt prātā? Vai tiešām cilvēka dzīvība pielīdzināma precēm, ko iegādājamies lielveikalos? Un atkal jautājums- kur tad bija līdzcilvēki, vai tiešām neviens nespēja palīdzēt.
Neticami, ka vienaldzīgi esam ne tikai pret citiem, bet arī paši pret sevi. Šodien tas labi novērojams jauniešu sabiedrībā- tieši attieksmē pret savu veselību. Kas tik tagad netiek darīts, lai iederētos to muļķu pulciņā, kas uzstādījuši it kā ideālo pasaules modeli! Holivudas zvaigžņu iespaidā jaunas meitenes dara it visu, lai atbrīvotos no sava svara tik tālu, līdz paliek vien kauli un āda. Populārākie sevis mocīšanas paņēmieni ir anoreksija un bulīmija, kas neļauj pieņemties svarā. Ja atklāti, tad tādas meitenes, kas ir vēl tievākas par sērkociņu, nevis izskatās skaisti un pievilcīgi, bet gan nožēlojami. Dažas no viņām iedomājas, ka tā varēs iekarot puišu sirdis, bet arī tā nav taisnība. Nez vai kādam puisim būs vajadzīga meitene, ka teju, teju var salūzt. Bet citi jaunieši manipulē ar savu dzīvību, darot dažādas pārgalvības vai nonākot kādā no atkarībām. Arī tā ir vienaldzība. Dažkārt, pārvietojoties pa ielām, man pat ir bail spert nākamo soli, jo manu drošību apdraud autovadītāji, kas brauc neiedomājamā ātrumā. Viņi riskē ne tikai ar savu, bet arī ar gājēju un blakussēdētāju dzīvību. Nereti šīs pārgalvības notiek alkohola vai narkotiku reibumā. Jāatzīst, ka mūsdienās šī problēma ir ļoti izplatīta. Arī mūsu skolas diskotēkās skolēni mēdz lietot alkoholu un smēķēt, par laimi, narkotikas vēl nav aktuālas. Šie jaunieši neapzinās, ka veselība ir vērtība, ko, vienreiz sabojājot, otrreiz vairs neatgūt…
Vienaldzība- pret šo slimību zinātnieki nav izgudrojuši zāles, un diez vai kādreiz arī izgudros, un tikai mēs paši, mūsu attieksme var to novērst.
|
