Es esmu diezgan bezrūpīgs cilvēks! Un reizēm arī dusmīgs, tāpēc gadās, ka brīžos, kad saskaros ar kādām problēmām , tās, protams, mani sāk uztraukt. Piemēram, šobrīd mani uztrauc inflācijas paaugstināšanās un algu nemainīgums, augstskolas un profesijas izvēle. Tās tādas tīri personīgas rūpes. Tomēr nav jau tā., ka es neredzētu tālāk par savu dzīves lauciņu, tāpēc mani arī uztrauc tas, ka tiek pamesti bērni vecāku bezatbildības dēļ.
Tā kā esmu savu vecāku mīlēts un lolots bērns-vidusskolēns, līdz šim mani algu problēma nav skārusi, bet manu kabatas naudu varētu pielīdzinās algai, tieši tāpēc tas manu prātu uztrauc gan. Cenas aug tikpat ātri kā nezāles biešu laukā, bet mana kabatas nauda nez kāpēc ir nemainīga kā klints. Un tā nebūt nav manu dzīvības devēju tuvredzība vai īpaša jostas savilkšanas politika. Vienkārši – arī viņu finanses taču jūt, kādā inflācijas purvā mēs visi kolektīvi stūrējam to kuģi, ko sauc „Izdzīvošana Latvijā”. Protams, var jau uzstājīgi prasīt vecākiem, lai papildina manu maciņu dāsnāk, bet viņiem šī dzīves dārdzība liek prasīt pamatojumu manām vēlmēm daudz stingrāk.. Un nevienam nebūs pārsteigums, ka šajā skaistajā, bet grūtajā vecumā ir arī noslēpumi no vēcākiem, ko nevēlos viņiem atklāt, jo viņiem tas, lai cik dīvaini nebūtu, nešķiet tik svarīgi kā man. Tā nu es esmu spiesta nodarboties ar sava jauna cilvēka iztikas minimuma rūpīgu plānošanu. Un lai kā citi par to pašapzinīgi pasmīnētu, tās ir manas ikdienai neatņemamas rūpes! Bez tam esmu novērojusi, ka daudzi jaunieši, tieši līdzekļu trūkuma dēļ nevarēdami izvēlēties civilizētākus brīvā laika pavadīšanas veidus, izvēlas, tā teikt, iziet ielās. Iespējams, tas arī ir iemesls jauno ļaužu visatļautībai. Un tas jau nu mani biedē vēl vairāk kā personīgā maciņa plānums!
Protams, ne tikai izklaide mani interesē, tik vieglprātīga jau neesmu! Arī mācībām ir svarīga vieta manā dzīvē. Šobrīd galvenās raizes man sagādā augstskolas un profesijas izvēle, jo nav viegli savienot lietderīgo ar patīkamo. Svarīgi ir zināt, vai profesija, ko izvēlēšos, būs pieprasīta darba tirgū arī tad, kad, uzvaras fanfarām skanot, beigšu vajadzīgo mācību iestādi. Bez tam - ar mani ir kā ar biti, neko nevar zināt, jo vienu brīdi man, acīm spīdot, patīk tas, otru – ak šausmas, jau kas cits! Grūtības izvēles veikšanā sagādā arī tas , ka vairāk par mājas darbu veikšanu un mācīšanos klasē neko daudz no lielās dzīves neesmu redzējusi. Nu nevaru izlemt, ko īsti vēlos ,ja nav pat vizuāla priekšstata par kādu no tam profesijām, kas tīri teorētiski atbilstu manām spējām un interesēm. Bieži esmu redzējusi cilvēkus, kas velk tāda darba nomācošo vezumu, kurš viņiem riebjas! Nē, nevēlos izdarīt šo kļūdu arī es, lai papildinātu mūžam nīgru cilvēciņu kompāniju, kuri katru rītu uztver kā katorgas sākumu.
Nevaru teikt, ka tas, ka vecāki pamet bērnus, man sagādā rūpes, bet man sāp, skatoties atstāto bērnu acīs. Pats sliktākais ir tas, ka es nevaru palīdzēt. Godīgi sakot, jau varētu, kad būšu pieaugusi - adoptējot, bet, runājot atklāti, neesmu pārliecināta, vai mana sirds ar vajadzīgo mīļumu spētu atsaukties svešam bērniņam. Tajā pašā laikā es nespēju saprast, kā cilvēks var pamest savu bērnu. Ir pat dzirdēts, ka mazo dzīvībiņu paša māte nopūš kā sveci un izmet atkritumos. Šādos brīžos gribētos, lai Latvijā atjaunotu nāves spriedumu.
Katram cilvēkam ir daudz rūpju, to daudzums nav atkarīgs no vecuma. Ja bērnībā mani uztrauca, ka suņu mazuļus sūtīja uz jūras skolu, tad tagad- lielais abortu skaits. Un abus šos procesus dara cilvēks! Bet tieši raizes parāda to, ka mēs jūtam un spējam pārdzīvot, tās padara dzīvi interesantāku, sarežģītāku un arī nežēlīgāku, bet ja viss tiktu pasniegts kā uz zelta paplātes, mums nebūtu jādomā, un tad nu gan cilvēki izlaistos un, ja rastos kādi sarežģījumi, nespētu tikt ar tiem galā, iespējams pat ietu bojā. Laikam jau rūpes padara mūs labākus!
|
