Par jauniešiem.
Mūsdienās ar vien plašāk tiek runāts par depresiju un to kā tas ietekmē cilvēka dzīvi un darbu. Man šķiet, ka daudz nopietnāka šī problēma ir jauniešu starpā, it sevišķi, ja bērns ir no nelabvēlīgās ģimenes. Sekas var būt dažādas ieskaitot pat atkarību no alkohola un narkotikām, un pašnāvības.
Bērni pusaudžu vecumā ir ļoti viegli ietekmējami. Svarīga ne tikai vecāku, skolotāju, bet arī draugu ietekme. Mūsdienās mēs arvien biežāk esam liecinieki tam, ka pusaudzis nonāk bezizejas situācijā. Tad sākas aizraušanās ar alkoholu, lai iejustos kādā kompānijā vai arī vienkārši aizmirstos. Svarīgākais ir saprast, kāpēc pusaudzis nonāk šādā situācijā? Kā var palīdzēt? Vai nekad ejot pa ielu, redzot uz ielas reibumā guļam pusaudzi, jūs neesat uzdevuši sev jautājumu, kāpēc viņš ir uz ielas nevis mājās? Vai tiešām mūsu sabiedrība ir nonākusi līdz tam, ka mums nerūp kas notiek ar cilvēkiem apkārt? Laikam katrs domā, ka ar viņa bērnu tas nekad nenotiks, bet tiem bērniem arī ir vecāki un es nedomāju, ka viņi visi ir dzērāji vai narkomāni. Nepietiekamas vai pārmērīgas vecāku rūpes bērniem rada nepatiku pret mājām, nevēlēšanos tur atgriezties. Kaut gan katram ir nepieciešama vieta, kuru viņš varētu saukt par mājām, kur viņš varētu justies drošs, pārliecināts un mīlēts, bet ko darīt bērniem, kuriem nav paveicies, tiem, kuri cieš no vardarbības ģimenē? Bērniem, kuri aug bērnu namos arī nav kur saņemt palīdzību, jo viņiem nav tik daudz laika, lai visiem sniegtu nepieciešamo mīlestību. Jā, to var saprast, ja tev ir jādomā par to ko šie bērni rīt ēdīs, tad ir maz svarīgi cik laimīgi viņi jūtas, bet tomēr visi bērni ir pelnījuši mīlestību, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir ģimene vai nav. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur nevienam neinteresē tavs liktenis, bet visi runā par to, ka bērni ir tas dārgākais, bet maz ir tādu, kuri tiešām spēj saprast, ko grib un jūt bērni.
Man šķiet, ka vēl viens depresijas iemesls ir mūžīgās bailes. No tā, ka tevi nesapratīs, no tā, ka tu nepiepildīsi vecāku cerības, paliksi viens. Diemžēl bērni un jaunieši nezina, ka viņiem ir iespēja saņemt palīdzību. Diemžēl vienīgā vieta kur bērnam ir iespēja meklēt palīdzību ir „Krīzes centri”, bet manuprāt tas nav risinājums, vismaz pietiekami labs. Bērni arī nezina, ko darīt savā brīvajā laikā. Šobrīd vienīgā izklaide ir internets vai klejošana pa ielām. Nav daudz bezmaksas ārpusskolas pasākumu, kuros skolēns varētu piedalīties. Varbūt tas ir vecmodīgi un varbūt, ka tā nav taisnība, bet man šķiet, ka Padomju Savienības laikos bērniem bija vieglāka bērnība.
Varbūt mūžīgais stress liek bērniem tā pārdzīvot? Ja pusaudži izdara pašnāvības, tas liecina par to, ka kaut kas nav kārtībā sabiedrībā, izglītības sistēmā. Bērniem un jauniešiem ir jāpieņem tik daudz atbildīgu lēmumu par kuru pareizību viņi nav pārliecināti un nejūtas droši. Maz ir tādu, kuri tam ir gatavi. Viņiem ir nepieciešama palīdzība, lai justos drošs par savu lēmumu. Šķiet, ka apkārt nav neviena, kas varētu tev palīdzēt, neviens, kuram patiešām interesētu tavas sajūtas un problēmas, no tevis grib rezultātu un nav svarīgi, cik fiziskā un garīgā spēka tev jāpatērē un vai vispār tev tas ir.
Situācija pasliktinās katru gadu. Ja smēķēšanas problēmu var atrisināt aizliedzot smēķēšanu publiskās vietās un paaugstinot cigaretēm cenu, tad ar jauniešu depresiju nevar cīnīties kaut ko ierobežojot vai aizliedzot. |
