Brīžiem šķiet, ka cilvēki dzīvo, lai sevi parādītu, dzīvo vien tādēļ, lai ieviestu savas dzīves haosā kārtību, kas pats par sevi jau ir sava kārtība. Bez šī saucamā haosa, kas ir dzīve, nebūtu iespējama mūsu attīstība, eksistence. Mums nekad neapnīk kārtot un šķirot pa savam prātam.. Ar darbarīkiem, ar domām.. Mēs katrs esam individualitātes, kas katrs pa savam izprot apkārtējo pasauli un vidi...
Tieši tāpat kā lietas, mums patīk šķirot un salikt pa plauktiem jūtas un cilvēkus. Kārtība rada drošības sajūtu..
Vai cilvēks savas dzīves laikā vispār ir spējīgs noteikt tās svarīgākās lietas, kas viņam rūp?.. Vai cilvēks ir spējīgs iedomāties visu to, kas viņam ir svarīgs? Tik svarīgs, lai tas rūpētu? Protams, nē.. Viss mainās līdz ar aizejošo laiku. Mums katram ir sava izpratne par laiku, telpu, emocijām, cilvēkiem, domām... Katram ir sava izpratne par dzīvi un svarīgo tajā..
Piemēram, manā dzīvē, pēdējā gada laikā, ir noticis daudz kas negatīvs, kas lika pārdomāt dzīves vērtības. Tagad, tāpat kā agrāk, pirmajā vietā man ir ģimene. Ģimene, tas ir visa pamatā.. Bērns piedzimst un aug kopā ar vecākiem. Izaudzis veido pats savu ģimeni.. Tas ir kā apburtā lokā – viss kustas uz priekšu, bet tajā pat laikā ir tāds pats kā bija.. Ģimene ir kā balsts. Lai arī kādi mēs nebūtu, ģimene ir tā, pie kuras vienmēr var atgriezties. Tie ir cilvēki, kurus pirmām kārtām iemīlam.. Man ģimene ir devusi dzīves jēgu. Ja nebūtu viņu, tad nebūtu manis.. Tā ir bijusi klāt, kad, maza būdama, nokritu un sasitu ceļgalus. Mamma papūta, lai nesāp.. Nomazgāja un samīļoja.. Tētis vienmēr ņēma līdzi lauku darbos.. Vecākais brālis un viņa draugi bija tie, kas mūs ar māsu pieskatīja, kamēr bijām maziņas.. No viņiem visiem esmu iemācījusies spert pirmos soļus pašas dzīvē, tie devuši tādu kā atspērienu. Man rūp, kā katrs no viņiem jūtas, kas ar viņiem notiek..
Katram cilvēkam, manuprāt, ir vieta, kur viņš jūtas piederīgs.. Tai vietai ir nosaukums – mājas.. Mājas ir vieta, kur var justies droši. Tā nav domāta kā ēka, bet gan vieta, kur atrodas ģimene un citi tuvi cilvēki. Manā skatījumā laiks un telpa nepārtraukti krustojas. Tā tas ir arī manās mājās. Pagātne mijas ar nākotni un, protams, vēl ir tagadne.. Vide, telpas, cilvēki, atmiņas un pa vidu tam visam es.. Šeit jūtos patiesi brīva no visas pasaules varām. Brīva no visa un visiem. Tikai mājās varu būt es pati. Ar savām vājībām un mīnusiem. Tikai mājās mani saprot un patiesi jūt līdzi..
Tā kā esmu viena no dvīņu māsām, tad lielas rūpes man sagādā māsa. Jau bērnībā mēs nebijām līdzīgas. Atšķīrās ne tikai izskats, bet arī uzvedība un attieksme. Ja viņa gribēja rotaļāties ar lellēm, tad noteikti to negribējās.. Mēs jau kopš laika gala bijām kā baltais un melnais.. Tas nedaudz lika aizdomāties, jo mēs tak esam dvīnes, bet nekā, izņemot ģimeni, kopēja nav. Tad, kad kopā gājām vienā skolā, tad viss starp mums notiekošais likās pašsaprotams, bet tagad, kad tiekamies tikai nedēļas nogalēs, skatos uz visu citām acīm. Tie kopējie brīži, ko tagad pavadām kopā, ir pavisam savādāki. Ja mēs kaut ko darām kopā, tad vienoti.. Cenšamies iepriecināt viena otru ar dažādiem sīkumiem, lai būtu ko atcerēties.. Bieži vien atceramies bērnību, tos brīžus, kad kopā izdarījām kādu nedarbu un mammai taisnojāmies, ka neesam vainīgas.. Lai arī ir grūti, bet es iedomājos, kā būs, kad mums abām būs sava dzīve un citas rūpes, kad vairs nebūs nedēļas nogales, bet tikai kopējas brīvdienas pāris reizes gadā, kad tikai svētku reizēs sanāks visa ģimene kopā.. Asaras sarit acīs, kad iedomājos, ka pēc pāris mēnešiem jāiet prom no mājām, skolas, lai iesāktu jaunu posmu dzīvē..
Nonākot dzīves krustcelēs, mēs apjūkam, jo nezinām, uz kuru debess pusi doties.. Visapkārt ir pasaules, Latvija, mājas.. Galvā jaucas visneizdomājamākās domas. Mēs visu laiku esam vieni, kaut arī apkārt ir miljoniem citu līdzīgu.. Pūloties sasniegt vēlamos rezultātus savā labā, mēs kļūstam vientuļi.. No tā visvairāk baidos un tas visvairāk man rūp – nepalikt vieni. It kā jau tas reāli nav iespējams, bet..
Mācoties 12.tajā klasē nākas bieži domāt par nākotni. Kā nekā jāturpina mācības, lai spētu dzīvot sev tīkamu dzīvi.. Par nākotni runājot.. Man rūp, kas ar mani būs, kad būs jādodas uz citu skolu. Tad mana dzīve vairāk nebūs šai Latvijas nostūrī, bet gan izvēlētajā nākotnes vietā.. Mēs visi lielākā vai mazākā mērā migrējam pa Latviju. Man rūp, kas notiks ar Latviju turpmāk, jo esmu viena no tās sastāvdaļām.. Rūpes sagādā domas, kas un kā izvērsīsies turpmāk..
Uz pasaules ir tik daudz lietu par ko domāt.. Manā dzīvē galvenās lomas ieņem ģimene , cilvēki man apkārt un protams – es.. Tas varbūt skan mazliet egoistiski, bet man rūp viss, kas kaut kādā veidā skar mani! Bet tā taču pasaulē iekārtots.. Vai, ne?! Rūpēties par sevi un sev mīļiem..
|
