„Kas man rūp?” – manas skolotājas piedāvātās esejas temats. Dalība konkursā man šķita interesanta, jo var brīvi dalīties savās domās un uzrakstīt par to, kas ir svarīgs manā dzīvē, pavēstīt par tiem notikumiem un problēmām, kuras skar manu tagadni un nākotni, darīt zināmu savu viedokli citiem. Eseja var likties nesakarīga un haotiska, vārdu sakot, tāda, kādas ir cilvēku rūpes – kas rodas un pazūd.
„Dzīve nav tik vienkārša, ka liekas no pirmā acu skatiena. Tā ir vieglāka”, - pirmā paruna, kas nāk prātā par problēmām un to būtību. Kā katrs cilvēks, ikdienā es saskaros ar daudzām problēmām, kuras ietekmē manu dzīvi. Dažas problēmas nav tik svarīgas, lai pievērstu tām uzmanību. Citas ir nopietnākas un to risināšasnai vajadzīgs laiks. Un tomēr, nav tādu problēmu, kuras nevar atrisināt.
Loģiski ka vislielākās rūpes skolniekam sagādā skola. Raizes sagādā ne tikai bezgalīgie kontroldarbi un mājasdarbi, bet arī laiks, kuru trūkumu sajūt katrs cilvēks, kurš mācās vai strādā. Septiņas dienas nedēļā nākas sekot termiņiem, lai gūtu labas sekmes mācībās. Diemžēl, daudzi skolotāji domā, ka skolēnam ir tikai tie priekšmeti, kurus vada tieši viņi. Cik reizes gadījās sēsties pie galda, kur vienā pusē spīd lampa, bet otrajā guļ bieza grāmatu un burtnīcu kaudze. Paradoksāli, bet pēc dažām stundām papīru kalns izzūd, atstājot pēc sevis tikai gandarījuma sajūtu. Ne velti parunas vēsta, ka labam darītājam darba nekad nav par daudz.
Otra lielākā problēma ir laika trūkums. Diennaktī ir tikai 24 stundas, bet jāpaspēj mācīties skolā, izdarīt mājasdarbus, atpūsties un izgulēties. Bieži sanāk tā, ka viena problēma risinās uz citas rēķina. Un tomēr par nieka 1440 minūtēm es paspēju izdarīt visu, kas ir nepieciešams. Laika plānošana bieži nepalīdz, jo rodas tādas situācijas, kad nevari paspēt visu un rodas liekais stress. Tajā mirklī lielākā vēlēšanās ir saplēst papīru, saskaņā ar kuru tev jau desmit minūtes kā jābūt pilsētas centrā, bet tajā laikā stāvi pieturā un mini, vai nākamais autobuss nāks saskaņā ar grafiku.
Trešā problēma ir neizgulēšanās. Dažkārt ir neiespējami likties gultā pirms pusnakts, jo tikai pirms piecpadsmit minūtēm esi pabeidzis pildīt mājasdarbus. Bet lielākoties miega laiku aipilda Internets, jo pārtraukt interesantu sarunu nav iespējams. Ne velti jau to sauc par Pasaules Tīklu – līdzīgi zirnekļu tīklam tas aizrauj un nelaiž vaļā. Bet nākamajā dienā nākas sēdēt stundās ar sērkociņiem acīs. Un te rodas vēl viena problēma, kuru redzēja jau Senās Grieķijas filozofi – cilvēks tomēr nespēj mācīties no savām kļūdām... Katras darbadienas pirmajā stundā atceros šo izteicienu.
Vēl mani rūp profesijas izvēles problēma, jo no izvēles ir atkarīga mana nākotne. Apmaldīties darba tirgū ir ļoti viegli, bet es ceru, ka izdarīšu pareizo izvēli.
Svarīga problēma ir arī nesaprašanās ar vecākiem. Dažkārt gribas darīt tā, neraugoties uz citu cilvēku viedokļiem. Problēma ir ne tikai strīdos par sīkumiem, bet arī paaudžu mijā. Piemēram, ir grūti pierādīt, ka mūzika, kuru es klausos, nav ieraksti no tuvākās celtnes, bet melodiska dziesma. Tādas problēmas rodas cilvēku dzīvē tikai divreiz: kad tu pats esi bērns un kad tev ir bērni. Pateikt, kam ir grūtāk es pagaidām nevaru, jo tas viss man ir tikai priekšā. Bet kopumā strīdi veido personību, jo tikai argumentēti pamatojot savu viedokli var iemācīties komunicēt ar pārējiem. Galu galā, nebūtu interesanti dzīvot, ja visi cilvēki dzīvotu pēc stereotipa, vai ne?
Katru gadu masu medijos ir informācija par nevaldāmām dabas parādībām. Zinot, ka cieta un gāja bojā cilvēki, materiāliem zaudējumiem jau nav vērtības.Un tomēr rodas tāds iespaids, ka ar bezgalīgām vētrām, plūdiem un citiem dabas kataklismiem nepietiek. Terorakti, zādzības, uzbrukumi, cietušie... Pēdējā laikā šie vārdi ir dzirdami televīzijā, radio un parādās presē. Pārsteidz cilvēku savtīgums... Cik ilgi var karot, bendēt un postīt cilvēku likteņus un dzīves? Cik ilgi var izmantot bagātību un varu zemisku vēlēšanu piepildīšanai? Diemžēl, atbilde uz šiem jautājumiem nav skaidra, bet tieši no tās ir atkarīgi cilvēku likteņi. Ja tikai par to domātu visi!
Neiepriecina arī ekoloģijas stāvoklis pasaulē. Gaisā paliek mazāk un mazāk skābekļa, augļi un dārzeņi ir aizvietoti ar sintētiskiem produktiem, kas tikai ar savu izskatu atgādina par tādu produktu eksistenci. Cilvēki arvien vairāk izmanto dabas resursus, dzeramā ūdens daudzums pasaulē sarūk. Vispār, lasot par situāciju pasaulē, kļūst bēdīgi, jo šajā pasaulē, galu galā, dzīvos mūsu pēcteči. Viena no zinātnēm, kas tomēr rada optimistisku noskaņojumu, ir medicīna. Pret daudziem vīrusiem un slimībām, kas bija cilvēku dzīvē un kurus radīja pats cilvēks, zinātne ir radījusi zāles un vakcīnas. Iepriecina arī tas fakts, ka ir cilvēki, kuri tic, ka neatrisināmo problēmu nav un ar savu darbību to pierāda. Tādējādi, paliek vieta pozitīvam noskaņojumam.
Rakstot par visu, kas man rūp, es pārdomāju dažādus variantus, kas var likvidēt problēmas. Lielāko daļu problēmu var risināt, padomājot par apkārtējiem, uz mirklīti aizmirstot par vārdu „es”. Mācoties būt tolerantiem, cilvēki var uzlabot dzīves apstākļus uz planētas. Manuprāt, tas ir iespējams, jo jau mūsdienās cilvēki bieži aizdomājas par problēmām un to likvidēšanas iespējām. Un kamēr ir cilvēki, kas tic šī mērķa piepildīšanā, viss būs labi. Es tam ticu. |
