Man, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, ir sava vērtību skala par to, kas dzīvē rūp. Katrai personībai ir savas intereses. Nekad nevarēs atrast divus cilvēkus ar pilnīgi vienādām vērtību skalām, kas viņiem rūp. Tieši šī iemesla dēļ dzīve nav vienmuļa. Ja visiem interesētu un rūpētu vienas un tās pašas lietas, vai būtu interesanti dzīvot?
,,Kas man rūp?" ~ tas ir tik ļoti ikdienišķs, vienkāršs, bet tajā pat laikā ļoti sarežģīts jautājums, uz kuru atbildi rast nav nemaz tik viegli, kā tas sākumā varētu likties. Es neuzskatu, ka pareizi būtu minēt visas ikdienišķās lietas, kuras, protams, rūp ikvienam sabiedrības loceklim. Es šo jautājumu uztveru stipri globālākā līmeni, uzskatu, ka šeit būtu jārunā par problēmām Latvijā un Pasaulē, nekā par savām, ikdienišķajām lietām, ar kurām saskaras ikviens cilvēks. Protams, ir svarīgi arī uztraukties par Šīm ikdienišķajām lietām, bet es uzskatu, ka šoreiz runa nav par to.
Man ļoti rūp pašlaik aktuāla problēma Latvijā un arī Pasaulē -cilvēku, bērnu nolaupīšana, pazušana un nogalināšana.
Katru gadu bezvēsts pazudušo cilvēku skaits diemžēl pieaug. Daudzus no viņiem gan izdodas atrast - šiem cilvēkiem ir bijusi vai nu nosliece uz klaiņošanu, citi, nepabrīdinot nevienu, pēkšņi personisku iemeslu dēļ dodas uz ārzemēm, kur arī tiek atrasti, citi tiek atrasti miruši. Bet kā ar tiem bezvēsts pazudušajiem, kuri netiek atrasti? Kā lai jūtas viņu piederīgie? Vai policija dara visu, kas ir viņu spēkos? Kur rodas tādi ļautiņi, kuri nolaupa mazus bērnus, tos izmanto un nogalina?
Katru dienu pasaulē no vardarbības cieš bērni, katru dienu kāds bērns krīt nežēlastībā un tiek nogalināts. Mēs visi izsakām līdzjūtību, pēc kāda īpaši nežēlīga notikuma skolās ir klusuma brīži. Piemiņas vietās tiek nolikti ziedi. Tas viss ir ļoti jauki, bet vai kādam tas patiesi rūp? Vai kāds mēģina izprast slepkavu un izvarotāju samaitāto un ,,izpuvušo" dvēseli?
Ka jūtas bērns, nāves briesmas saprazdams, ka tas ir viņa pēdējais elpas vilciens, ka pēdējais skats dzīvē ir šī morālā kropļa fīzionomija?
Nevienam tas tā īsti nerūp, tikai pasakām ,,Cik briesmīgi, man ļoti žēl", un turpinām savu ierasto dzīves ritmu, drīz vien aizmirstot to, par ko vēl nesen tik ļoti kādam jutām līdzi. Un tā līdz nākamajam traģiskajam gadījumam.
Secinājums ir tikai viens. Pasaule ir ārkārtīgi nežēlīga un ļauna. Kopumā ņemot, visi cilvēki un cilvēce domā galvenokārt paši par sevi.
Tā kā, pa laikam dzirdam par kādu jaunu teroraktu, vai arī par terorakta mēģinājumu. Visa pasaule atkal kā uz adatām - pēkšņi visus tas tik ļoti interesē! Pieminam daudzos bojāgājušos. Bet atkal -vai kāds kaut nedaudz spēj iejusties kāda bojāgājušā ādā? Kaut nedaudz saprast, kā jutās šis cilvēks? Lūkoties nāvei acīs, bet tajā pat laikā cerēt, ka varbūt kāds vēl spēs izglābt, varbūt vēl ir cerība? Kā jutās cilvēki, kuri gāja bojā 11. septembra terorakta ASV9 Visa pasaule juta līdzi un atbalstīja ASV šajā briesmīgajā dienā, visi tēloja, ka ,,saprot kā tas ir", bet vai tiešām saprot? Lielākais uztraukums jau bija par to, ka iznīcināti Pasaules Tirdzniecības centri, un tikai tad tika pieminēti cilvēki! Cilvēki, kuri izmisumā mēģināja glābt savas dzīvības, lecot ārā pa sešdesmitā stāva logu ar domu, ka vairs nav ko zaudēt... Nepiepildīti sapņi, neizteikti vārdi, neizdarīti darbi - to visu upurēja bojāgājušie cilvēki. Cilvēki, kuri mira neskaidru mērķu vārdā. Bezjēdzīgi.
Mūžīgās dabas katastrofas. Tās rodas cilvēku bezatbildīgās rīcības rezultātā. Arvien pieejami sirdi plosošie attēli, kuros putni, apķepuši ar naftu, cīnās par savu dzīvību, ugunsgrēkos degošie, mirstošie dzīvnieki agoniskās sāpēs bēg. Kāpēc gan cilvēce nespēj būt atbildīgāka un ievērot drošības pasākumus, lai no šīm katastrofām izvairītos? Neviens jau tajā visā tik tālu neiedziļinās, lai saprastu, kā tas ir, mirt ne dēļ kā, bez iemesla, bet laikam jau tā ir tāda naiva cerībiņa, ka cilvēkos varētu mosties saprāts, lai nemestu sērkociņu zeme, bet gan nodzēstu un izmestu tam paredzētās vietās, tādejādi izvairoties no ugunsgrēkiem, tādā veidā glābjot arī dzīvniekus, cilvēkus, varbūt pat pasauli?
Kas gan tajā visā vainojams? Visi noveļ vainu viens uz otru, visi meklē kādu varas institūciju, kurai uzgrūst vainu par notikušo. Bet es uzskatu, ka tas viss ir nedaudz vienkāršāk - vainīgi esam mēs visi. Visa cilvēce, kura iznīcina to, ko radījusi daba. Lielāko daļu visu katastrofu izraisa tā saucamais ,?saprātīgākais" radījums uz Zemes - cilvēks. Tas ir tikai laika jautājums, kad cilvēki iznīcinās paši sevi.
Es uzskatu, ka kamēr cilvēki nesāks kaut ko darīt, mainīt savu domāšanu, attieksmi pret visu dzīvo, ļaunums pastāvēs. Bet varbūt ļaunums ir mūžīgs? Mēs maināmies, pasaule mainās, bet ļaunums paliek! Kā ļauna sērga, kurai nav pretlīdzekļa. Iespējams, jāmaina ir pilnīgi viss -dzīvesveids, uztvere, domāšana. Varbūt tad pasaule paliks drošāka, labāka un gaišāka. Bet varbūt tā ir tikai tāda naiva cerība. Lai nu kā, viss ir mūsu pašu rokās. Tikai mēs varam kaut ko no tā visa mainīt.
Lūk, šīs ir lietas, kas man rūp, un ceru, ka tas rūp vēl daudziem citiem cilvēkiem. Cilvēkiem vajag biežāk apskatīties apkārt un padomāt, vai tiešām neko nevar darīt, lai kaut ko mainītu.
|
