K.Teilāne. Kas man rūp?
Šis, manuprāt, ir ļoti interesants jautājums, kas ne reizi vien nedēļā ielavās mūsu prātos, cerot atrast savu pazudušo daļu pāra- atbildi.
Arī es ikdienas gaitā mēdzu padomāt par to.
Parasti, rakstot kādus darbus, esmu pamanījusi, ka radu tos tādus, kādus tos vēlētos redzēt jūs, vērtētātji, bet šoreiz, es pati vēlos būt pret sevi atklāta- jo vēlos izzināt sevi. Šis ir izņēmums, tādējādi eseja sacer mani, nevis es eseju.
Katrs no mums ir egoists, un mēs melotu, ja to noliegtu. Protams, mani uztrauc tas, ka, vērojot cilvēkus, es pamanu, ka viņi cenšas izdzīvot, nevis dzīvot. No malas es redzu to, kas, kur un kā sevi tērē, un, jātzīst, ka, diemžēl, vecāka gada gājuma cilvēki ir neapmierināti ne tikai ar sevi, bet arī ar savu darbu, mūsu valsti, valdību, un pat ar savu ģimeni. Arī mūsu nākotne- jaunākā paaudze nelietderīgi tērē savu laiku, pamazām sevi iznīcinot.
Pirmkārt, manuprāt, lielākā kļūda ir tāda, ka mūsu izglītības programma nespēj ieinteresēt jauniešus. Mums tiek mācīti vispārīgi priekšmeti, kuri neinteresē kuru katru, jo katrs ir indivīds. Es neredzu jēgu tajā, ka skolēni, drūzmējoties ap kādu no saviem biedriem, kurš labpratīgi ir izpildījis kādu no mājasdarbiem, jo šis priekšmets viņu patiesi interesē, noraksta un negūst nekādas zināšanas, bet tikai bojā liecības kopskatu. Mēs visi zinām, ka tāda tauta kā japāņi ir sasnieguši daudz vairāk par mums un ieguldījuši visus savus spēkus savas valsts līmeņa celšanās labā. Rodas jautājums- kāpēc? Vai viņi ir gudrāki? Protams, ka nē. Atšķiras mūsu izglītības sistēmas. Japāņi līdz 4. klasei apgūst vispārīgus priekšmetus, savas dzīves pamatus, tādus kā, piemēram, valoda, pareizrakstība un matemātika, bet vēlāk skolēniem tiek dota iespēja mācīties tikai to, kas viņus patiesi interesē, tādejādi, darot visu iespējamo, lai sasniegtu daudz vairāk par tādiem pašiem, kādā noteiktā sfērā ieinteresētiem vienaudžiem. Tieši tāds ir risinājums kvalitatīviem sava nozares speciālistiem un savas profesijas cienītājiem. Mūsu izglītības programma ir tik pārslogota un smaga, ka jauniešiem rodas priekštats, ka tās sastādītāji ir dzīves nomocīti vīrieši un sievietes, kuri ir ne tikai neapmierināt ar savu dzīvi, bet arī ar darbu un faktu, ka laiks iet, un vecums nāk, tādēļ ‘’atspēlējas’’ uz mums, jauniešiem, cerībā, ka mēs, skolā nonīkuši, neieinteresēti, neklausījušies pasniegtajā mācību vielā,nasapratuši lietas jēgu, sēdēsim mājās līdz naktij, mēģnot risināt iekrājušos mājasdarbus, apmeklēt privātskolotājus, maksājot tiem bargu naudu par zināšanām, kuru vērtība skolēna acīs ir nulle, neaizmirsīsim arī to, ka neinteresanta informācija nav kā vīns, kura vērtība, laikam ejot, tikai aug. Rodas arī jautājums par skolēnu un pasniedzēju savstarpējo attieksmi, necieņu un nicinājumu no skolotāja puses tāpēc, ka viņa priekšmeta neinteresēts skolēns nav izpildījis mājasdarbu, nav klausījies, nav sapratis, savukārt, no skolēna viedokļa, pasniedzējs ir monstrs, kas piespiedu kārtā moca viņu ar neinteresantām lietām un nelietderīgi noslogo.
Atcerēsimies, ka valsts pati par sevi nepastāv, tā sastāv no mums, cilvēkiem, paaudzēm mainoties. Vēl viena lieta, kas mani nomāc, ir cilvēku egoisms un nevēlēšanās cīnīties.
Cilvēks, pabeidz Latvijas skolu, un, meklējot labāku nākotni, domājot par savu nelielo ģimenes pulciņu, sakravā ceļasomu un dodas uz ārzemēm, kur tērē savi citas valsts labklājības labā. Jā, piekrītu, ir padomāts par sevi, par saviem blakuscilvēkiem. Bet varbūt jāpadomā arī par pārējiem, jo cilvēku daudzums veido valsti! Varbūt mēs saņemsimies kopīgiem spēkiem dzīvot šeit, vietā, kurai mēs piederam? Izsaku patiesu uzslavu cilvēkiem, kuri dibinājuši jauniešu organizāciju- Jaunsardzi, kas ne tikai audzina jauniešos patriotismu un cīņas garu, bet arī novērš no mums tādas idejas kā nelietderīga, neveselīga laika šķiešana un sevis iznīcināšana.
Vēl mani uztrauc vērtību noniecināšana. Cilvēki dzesē savus prātus, nelasot grāmatas, kauns atdzīt, ka bieži vien stostāmies, mēģinot rast atblidi “Kas ir Aleksandrs Čaks”, kur nu vēl ārzemju ievērības un mūžīgas piemiņas vērtie cilvēki. Rūp man arī tas, ka Latvijā ir ļoti daudz morāli nesakārtotu cilvēku. Arī pieaugušu. Uztrauc daudzie garīgi neveselie cilvēki, kuri netiek pienācīgi aprūpēti. Nepatīkami skatīties bezpajumtnieku nodzertajās acīs, nepatīkami runāt ar iereibušiem, pēc tabakas smirdošiem jauniešiem un jaunietēm, kuras neapzinās to, ka kādreiz arī viņām reiz būs jākļūst par māmiņām. Sāpīgi skatīties uz šo nabadzību, dzīves nomocītajiem, valdības nomīdītajiem cilvēkiem. Godīgi sakot, es nevaru iedomāties, kā es, pilnīgai, patstāvīgai kļūstot, nākotnē atļaušos sev dzīvojamo platību, kur nu vēl ēdienu, apģērbu un elementārās dzīvošanai nepieciešamās lietas. Baidos, ka arī man, dzīves spiediena nomocītai, būs jāmācās izdzīvot, turklāt, būs jāpaliek godīgai pilsonei, kas cītīgi maksā nodokļus, savas valsts patriotei, kā arī mans pienākums ir veicināt tās labklājību, attīstību. Es ceru uz pārmaiņām, jo nevēlos nakotnē kļūt par savas valsts nodevēju, kas labi dzīvo citur, ātri apgūstot citas tautas tradīcijas un valodu, aizmirstot par savu valsti, tās vērtībām, grūtajiem laikiem. Nevēlos pateikties Dievam, ka esmu tālu prom no bedres, kur valda negodīgums, rutīna un izdzīvošana. Tas man rūp. Starp citu, nesen bija gadījums, kad draudzene jautāja man kādu padomu, saistītu ar savu ārējo izkatu. Daudz par to nedomājot, asi atbildēju, ka, lai rīkojas, kā pati vēlas, pašai taču sava galva uz pleciem. Viņa apvainojās un pārmeta man to, ka man. esot egoistiska attieksme, attiecība pret mūsu ilgo draudzību. Un zināt, ko es secināju? KA MAN PATIEŠĀM NERŪP VIŅAS ĀRĒJAIS IZSKATS, UN ES NEVĒLOS KAVĒT LAIKU, DOMĀJOT PAR LIETĀM, KAS MAN NEŠĶIET SVARĪGAS. Cilvēkiem nepatīk godīgums, patiesība. Viņi baidās. Savukārt es baidos būt nepatiesa. Tas ir mans pirmais solis sevis pilnveidošanai, jo es esmu valsts sastāvdaļa. Jā, pulkstenis ir jau gandrīz pusnakts, ir gandrīz pabeigta eseja, un izpildīti daži citi mājasdarbi. Nevaru izvēlēties, vai man pildīt mājasdarbu matemātikā, kas man liekas absolūti nevajadzīgs, garlaicīgs, priekšmets, kuram es nevēlos veltīt ne sekundi sava laika, savas jaunības un prāta. Domāju, ka labāk iešu gultā, un palasīšu kādu Edgara Alana Po stāstu. Nevaru sagaidīt rītdienas literatūras stundu, kurā iegūldīšu visu savu uzmanību, prātu pati sevi. Vai tas liek jums aizdomāties?
|
