Es esmu viens no miljardiem cilvēku, tāpat es esmu viens no visas dzīvās dabas, kas mājo uz mūsu zemeslodes. Protams, mani uztrauc, ja ziņās dzirdu, ka atkai ir bijis kāds nelaimes gadījums, bet es arī saprotu, ka esmu bazpēcīgs visas pasaules priekšā.
Māte Terēze ir teikusi:"Ja tu nevari pabarot simts cilvēku, tad pabaro vienu!" Es viņai piekrītu, jo uzkatu, ka nevaru rūpēties par visu pasauli, bet manos spēkos būt līdzās priekos un bēdās savai ģimenei, kas ir kopā ar mani 16 gadus, kopš ierados šajā pasaulē.
Jaunietim manā vacumā vispatiesāko mīlestību sniedz tieši ģimene. Tā ir svarīga brīžos, kad tiek dibināti kontakti ar jauniem, līzd šim nepazīstamiem, bet tomēr ļoti intriģējošiem cilvēkiem. Ja arī tomēr kas nesanāk tā, kā gribētos, es vienmēr zinu, ka ģimenes - pašu tuvāko cilvēku - mīlestība būs negaistoša mūžīgi,
jo ikviens vecāks mīl savu bērnu tādu, kāds viņš ir un vēl viņam to pašu labāko.
Ļoti daudz mana izaugsmei palīdz atbalsts - gan finansiālais, gan morālais, ko sniedz mīloša ģimene. Ikvienās grūtības es varu griezties pie sava brāļa vai māsām, jo zinu,ka man palīdzēs.
Nav tā, ka es esmu tikai tas, kuru vienmēr atbalsta un par kuru rūpējas. Rainis reiz tika sacījis:"Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams." Cik vien ir iespējams, arī es palīdzu saviem tuvakājiem. Tādā veidā ģimene satuvinās, lai arī ikdienā dzīvo tālu viens no otra. Ģimene - tā ir pirmā sabiedrība, kas veidojas ap mazo cilvēki. Viņš vēro savus vecākus, māsas, brāļus un paņem no viņu raksturiem, darbībām arī kaut ko sev. Man ir paveicies ar manu ģimeni, jo no tās esmu guvis daudz labu īpašību, atbalstu un mīlestību istajos brīžos, kad tas bijis vajadzīgs visvairāk. Mani tuvākie cilvēki - mamma, tētis, māsas un brālis - man uz šīs pasaules rūp visvairāk. Par to arī vēstī Dievu bauslis:"Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!" |
