Pasaulē ir tik daudz satraucošu parādību, bet, diemžēl, ne visas ir šī vārda labākajā nozīmē. Mūs daudz kas satrauc, atstāj uz mums iespaidu un ietekmē. Taču bieži vien tie ir sīkumi. Reālā dzīve mūsu laikos ir skarba un nežēlīga. Un to radām tikai mēs paši ar savu attieksmi pret apkārtējo.
Maza bērna skatījumā pasaule griežas tik lēnām. Pats svarīgākais ir siltums un mīļums ģimenē. Vēlāk pusaudzim jau ir svarīgi saprotoši un labi draugi. Un tikai kā jaunietis tu sāc iedziļināties pasaules problēmās.
Informācijas avoti sniedz ziņas par kariem, par globālo sasilšanu, par cilvēku savstarpējām attiecībām, cilvēku tirdzniecību, zemestrīcēm un dabas kataklizmām utt. Tas viss ir ļoti satraucoši, bet visvairāk mani satrauc ziņas par pieaugušo attieksmi pret bērniem un jauniešu un bērnu attieksmi pret saviem vienaudžiem.
Vienaudži viens otru nežēlīgi piekauj. Un reizēm nežēlība ir ar letālām sekām. Kas ir šīs nežēlības, neiejūtības, agresijas cēlonis? Internets, sabiedrība, skola vai ģimene? Kas un kā mūs ietekmēs tālāk? Kādi būs mūsu paaudzes bērni? Kur ir tas brīnums, kas mūsu bērnos ieliks mīlestību vienam pret otru, pret pasauli?
Māte!-tas ir tas spēks. Sievietes dvēsele ir mīlestības avots. Bet kur pazūd mātes mīlestība ikdienas straujajā ritējumā? Kādēļ bērnu namos ir tik daudz pamestu un aizmirstu bērnu?
Sievietes ir aizmirsušas, ka ir atbildīgas par tiem, kurus radījušas. Un viņus nedrīkst tā vienkārši pamest.
Piemēram, ar kādām acīm vēlāk skatīsies uz savu bērniņu Tukuma iedzīvotāja Anastasija, kura pagājušā gada maijā internetā mēģināja pārdot savu septiņus mēnešus veco meitiņu. Viņas sods par šo pārinodarijumu ir divi gadi nosacīti. Kur bija viņas mīlošā dvēsele, kad viņai ienāca prātā šī neprātīgā doma?
Bērniņš nāk pasaulē, lai viņu bezgalīgi mīlētu, jo arī viņš nāk ar mīlestības pilnu sirsniņu.
Jau no akmens laikmeta sieviete bija pavarda turētāja, bet vīrietis mednieks. Būtu ideāli, ja tas tā arī varētu palikt. Bet daudzreiz pavarda turētājai šodien jābūt arī „mednieka” lomā, jo lielā inflācija un pasaules straujais ritms neļauj rūpēties tikai par pavardu.
Par nožēlu arī valsts pilnībā nerūpējas par to, lai sieviete pildītu savas galvenās funkcijas.
Un sava aizņemtā dzīvesveida dēļ vecāki nespēj pat attapties, kad bērns jau ir izaudzis un „uzsūcis” sevī visu, ko pa ceļam sastapis. Un viņam, iepazīstoties ar jaunajām lietām, nebija blakus mīlošas dvēseles, kas palīdzētu izšķirties par to, kas ir labs, kas ir slikts.
Mūsu jaunatne tādejādi jau bērnībā uzņem daudz negatīvā. Kā, piemēram, skolas gaiteņos bieži redzami puišeļi, kas izauguši līdz tam, ka knapi somu var plecos noturēt, bet jau vicina savas mazās dūres savienojumā ar rupju lamu vārdu straumi. „Lielisks kokteilis” bērnam pirmo klašu vecumā- vardarbība ar rupjības piedevu.
Vardarbība mūsdienās ir diezgan ikdienišķa paradība, kurai daudzi pat īpaši nepievērš uzmanību, līdz sekas ir neatgriezeniskas, līdz kāds zaudē dzīvību. Kā Dobelē, kur meitenīti, iespējams, nogalināja viņas māte un audžutēvs. Vai Jēkabpilī, kur zīdainītis tika izmest pa logu. Un ne tikai šausmu filmās bērni tiek izmesti atkritumu tvertnēs. Tas notiek arī reālajā dzīvē, tepat mums līdzās. Kas gan spēj pamudināt pieaugušu cilvēku uz tādu rīcību? Vai tiešām šiem cilvēkiem sirds vietā ir kaut kas auksts un nedzīvs, lai tā rīkotos?
Un mūsdienās šādus noziegumus, protams, izdara ne tikai pieaugušie. Pat jaunieši uz to ir spējīgi. Padsmitgadnieki, kuriem vēl būtu pirms saulrieta jābūt jau mājās pie ģimenes, klaiņo un pat nogalina. Nogalina savus vienaudžus, piekauj līdz nemaņai bezpajumtniekus un iedveš bailes gandrīz katrā pretimnācējā.
Kas gan lika Valmieras jauniešiem nogalināt viņu draugu pirms diviem gadiem? Vai tiešām datorspēļu ietekme,kā viņi apgalvoja? Var jau būt, ka tā, bet tad kādēļ šādas spēles vēl tiek laistas apgrozībā? Nepietiek ar vienu letālu gadījumu?
Ir tik daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nespējam rast. Tik daudz nelaimju, kas biedē. Tik daudz problēmu, kuras nespējam atrisināt. Tik daudz nežēlības un skarbuma. Un mēs varam par to runāt bez mitas, rakstīt presē, iegravēt alās vai, kaut uz galvas stāvot, izkliegt pasaulei, bet nekas jau nemainīsies. Pārāk daudz bērnu dzīvību izdzisušas. Pārāk daudzu dzīves izkropļotas. Nežēlīgi un skumji, bet fakts.
|
