“Kas man rūp? Kas man rūp?! Kas man rūp!” galvā dun viens vienīgs jautājums – dažādās intonācijās, no dažādiem skatu punktiem. Varētu šķist, ka es izdzīvoju labākos gadus – esmu bezrūpīga jauniete, par kuru citi saka, ka viņai viss vienalga, ka viņa ir mazliet dīvaina, mazliet parasta, mazliet karjeriste (bez liekām emocijām), bet tomēr – ar labu un gaišu sirdi. Draugi saka, ka par daudz dzīvoju un skrienu, par daudz atļaujos būt bērns un iemīlos par maz. Smieklīgi ir tas, ka citi mani apskauž par to, ka es varu brīvi izteikties, un man viss brīvi padodas un izdodas. Ja viss būtu tik skaisti... Neviens nemaz nezina to, kas sirdī gruzd, nezina to, ka visu, kas man ir, esmu sasniegusi, ejot cauri aizspriedumiem un kompleksiem. Un nav tā, ka mani nekas nesaista un nešķiet svarīgs. Ziniet, kas man rūp? Jauniešu nežēlība un vienaldzība, (acīs kāpj asaras) man rūp tas, ka atkal, atkal vārtrūmē sunīši mirst, neizdzīvo cilvēka mīlestību neiepazinuši kaķēni. Tikai nesakiet, ka dzīve ir tāda... Dzīvojam mēs.
Mācos vienpadsmitajā klasē, kad pabeidzu pamatskolu, zināju – man vajadzēs pierādīt sevi atkal, būs jācīnās par savu vietu zem Saules (tiešam, ja vēlies dzīvot, nevis eksistēt, ir jākaro) jaunā, daudz lielākā skolā un jāiedzīvojas starp skolēniem, kuri ir kopā kopš pirmās klases. Ja klasē tiku pieņemta daudzmaz ātri un bez lielām problēmām, tad lielajā skolēnu barā ilgu laiku mani apsmēja, mēģināja pazemot un nostādīt neērtās situācijās... Un kas to visu darīja? Mans jaunais klasesbiedrs (kurš šķita jauks), kuram es nepatiku, jo viņš baidījās zaudēt tādu kā slēptā līdera lomu klasē. Ilgu laiku notika mobings. Man nevajadzēja šo “līderīša” lomu, man vienkārši patīk “nolikt pie vietas” tādus kā viņš. Nezinu, vai viņš tagad mani uztver savādāk, bet mani tas vairs neuztrauc.
Tas ir viens gadījums (šoreiz no manas) dzīves, kurš beidzās laimīgi, bet cik ir tādu, kuri beidzas kā murgs vai letāli? Jaunieši apsmej cits citu tikai tāpēc, lai uz brīdi justos vareni, pārāki par citiem. Tiek izveidotas jauniešu bandas, kas mēģina kontrolēt skolu, dzīvojamo rajonu. Noteikumu pārkāpēji vai “prastie bērniņi” tiek sodīti gan morāli, gan fiziski. Ja kāds pēkšņi saprot to, ka tas ir stulbi un bezjēdzīgi, ka šī ņirgāšanās liecina par paša “asā bērniņa” kompleksiem, tad arī viņš tiek atgrūsts un apsmiets. Nežēlīgas piekaušanas, morāli pāridarījumi, pašnāvības... Jaunietis jaunietim, bez žēlastības. Man sāp. Man riebjas šie jaunieši, kuri ir tik egocentriski, patmīlīgi un atļaujas daudz par daudz.
Dzīve kā sviestmaize. Rūpju sabrista ikdiena – rupjmaize, neikdienišķi prieki un redzēti saullēkti – siers vai desa (pēc paša gaumes). Un jaunākā tendence – augošajai nežēlībai virsū var uzsmērēt vienaldzību. Jaunā tīnīšu paaudze “emo cilvēciņi”, kuri jūtas nesaprasti, pamesti, vieni, bezpalīdzīgi un ar nolemtības sajūtu sirdī. Mūžīgie pesimisti. Man viņu ir žēl, jo viss nav tik melns, kā viņi mālē. Kā gan cilvēks tēla dēļ ( būt “emo” ir stilīgi...) var bojāt sev tik daudzus dzīves gadus? Kāpēc viņi ir tādi? Kas viņiem liek tādiem būt? Melnais humors – kā atšķirt īstu pašnāvnieku no vēnu griezēja - stilotāja? Īsts pašnāvnieks griež pa vēnu (gareniskā virzienā), bet citi iegriež šur tur un tad tikai sāp...
Man rūp, man ir žēl, ka pasaulē tā notiek. Nesaku, ka man dzīve ir ideāla, bet zinu – man neprātīgi veicies. Tikai sažņaudzas sirds par to – cik daudz sāpju neapzināti nodarām sev un citiem, kamēr esam jauni baudām dzīvi. Un vēl (man gribas raudāt) vārtrūmē kaķīši pamesti mirst, un sunīši skumjām acīm nolūkojas uz mums tikai šodien, jo rīta tiem vairs nebūs.
Tagad rakstu kā pesimiste, bet tomēr savu smaidu “sienu” pie optimistiem. Jo es ticu, ka katru “man rūp” apsargā mazs sargeņģelis. Ar baltiem, pūkainiem un patiesiem spārniem. Katrs “man rūp” iemirdzas zvaigznēs un padara šo pasauli labāku. Es ceru – tā ir. |
