Man rūp miers uz Zemes, bads un kari. Man rūp dzērāju, narkomānu uz trūcīgo liktenis. "Nu? Vai dosiet man titulu "Mis Pasaule" vai Nobela prēmiju?" saka prāts. "Nemelo pats sev!" saka sirds. Tad kas man rūp?
Atceros, kad biju mazs, man rūpēja mamma, tētis, brālis un Rūcis (spēļu biedrs un padomdevējs rotaļu lācīša veidolā). Kad sāku iet sākumskolā, šiem visiem pievienojās arī rūpes par atzīmēm. Vēl brītiņu vēlāk nāca rūpes par draugiem un brāli (kādam taču bija jāpieskata, lai viņš nenoiet no pareizā ceļa). Tad ap astotās klases sākumu uznāca drūms laiks. Laikam to varētu saukt par laiku, kad saplīsa manas rozā sirsniņformas brilles. Biju vienaldzīgs pret visu. Bet kā ir šobrīd? Kas man rūp tagad?
Laikam man rūp skola, ja reiz esmu apņēmies rakstīt kādu rakstu darbu. Kāds kumosiņš "rūp" tiek atvēlēts arī izsalkumam, lai es neaizmirstu, ka augošam organismam trīs reizes dienā jāēd. Veselīgs miegs pēdējā laikā paliek tukšā. Visi "rūp", kuri pienācās viņam, tiek atdoti daiļliteratūrai. Bet tie visi nav paliekoši „rūp”. Paēdīšu un man vairs nerūpēs izsalkums. Bet kas tad ir paliekošs?
Mīlestība. Rūpēties ar mīlestību, rūpēties par mīlestību. Mīlēt un tikt mīlētam. Man rūp tas, lai man netrūktu visu trīs mīlestības veidu – „eros”, „philos” un „agape”. Šie visi grieķu vārdi nozīmē mīlestība, tikai katram no tiem ir sava dziļāka būtība. „Eros” – mīlestība pret kādu. Jā, es vēlos iemīlēties kādā. Atkal un atkal. „Philos” – mīlestība pret draugiem. Man jāmīl un jārūpējas par saviem draugiem. Jārūpējas, lai mūsu draudzība neizjuktu. „Agape” – visaptverošā mīlestība. Šis emocijas man svešas. Es vēlos iepazīt šis jūtas, ļauties tām, jo dzīvē taču nekā svarīgāka par mīlestību nav!
Lai gan reizēm es sev jautāju, vai rūpēties par Rūci nebūtu vieglāk. Atbildes nav. Es vēlos mīlēt un piedzīvot mīlestību, kas stiprāka par nāvi, un es rūpēšos, lai sasniegtu savu mērķi.
|
